Šis stāsts ir par dārznieci Elfrīdu un viņas Jāni, kuri Ziemeļlatvijas pilsētā Mazsalacā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados iekopa savu dārzu.

Toreiz viss gruntsgabals izskatījās kā neliela dārzniecība, jo dārzā bija vairākas siltumnīcas, un katra zemes pēda bija ļoti pārdomāti izmantota. Piemājas dārzā bija augļu koki, dažāda veida dārzeņi, tomātu stādi, daudzkrāsainas puķes, un īpaši daudz balto krizantēmu. Lecektīs kā par brīnumu nogatavojās arbūzi! Elfrīda ļoti mīlēja dārza darbus, un viņai bija tāls sapnis, ka visa Latvija kādreiz kļūs par vienu lielu un ziedošu dārzu. Pēc abu strādīgo cilvēku aiziešanas mūžībā piemājas teritorija nu ir pārveidota par dārzu ar plašu zālienu, augļu kokiem, vīnogulājiem, un dekoratīviem stādījumiem.
Latviešu tautas folklorā atsevišķu koku sugām ir simboliska nozīme. Piemēram, jaunu sievieti parasti simbolizē liepa, stipru vīrieti – ozols, un māti simbolizē ābele ar āboliem. Pēc šīs tautasdziesmu līdzības Elfrīdas piemiņai dārzā ir iestādīts ķiršu koks “Elfrīda”. Tas aug pašā dārza vidū, kur kādreiz atradās burkānu dobes. Saldo ķiršu šķirnei “Elfrīda” gatavās ogas ir dzeltenas ar sarkaniem lāsumiem. Savukārt Jāņa piemiņai dārza malā, kur viņš bieži veica kādu tehnisku darbu, ir iestādīts ķiršu koks “Jānis”. Šim kokam ir tumši sarkanas ogas, kas nogatavojas jau ap Jāņiem.
Tas arī ir simboliski, ka mūsdienās augļu koku šķirnes ir nosauktas cilvēku vārdos, jo kokos, tāpat kā cilvēkos, rit dzīvība, un cilvēku paveiktie darbi ir kā raža, kuru rudeņos mums visiem sniedz augļu koki.

Elfrīdas un Jāņa Strada piemiņai.