Šis koks aug manos laukos – Bauskas novadā. Katru reizi, kad eju pa ceļu uz sava vectēva mājām, jau no tālienes var ieraudzīt lielu ozolu. Tam ir lielas, biezas saknes, cieta miza, bagātīga lapotne un rudeņos daudz zīļu. Man šis koks ir īpašs, jo agrāk tajā mums bija šūpoles, kur Lieldienās, katros Jāņos un Līgo svētkos kārtīgi šūpojāmies. Vienā dienā striķis pārplīsa un šūpoļu tur vairs nav. Tagad domājam par šūpoļu atjaunošanu. Parasti, kad spēlējam paslēpes ar brālēniem un māsīcām, viena no slēpšanās vietām ir šis ozols, jo tas ir liels un aiz tā var labi paslēpties. Diemžēl, es nezinu, kas šo ozolu ir stādījis, jo mani senči māju ir nopirkuši pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un koks jau tur auga. Es nespēju iedomāties savu bērnību un vectēva mājas bez lielā, kuplā ozola!