Labdien! Jau iepriekšējā gadā, klausoties īpašo koku stāstus, domāju par mūsējo, arī noteikti īpašo. Pārāk liels tas vēl nav izaudzis, bet tāpat īpašs.

Jaunākā meita Laura, sākot mācīties skolā, no kastaņas, kas aug pie skolas, katru dienu kabatās pārnesa kastanīšus. Daļu kopā ar tēti ielika zemē. Nākamajā pavasarī daži sadīga, un vēl ļāvām paaugties. Līdz rudenim bija palicis tikai viens stādiņš. To pārstādījām ielas malā, kur paši un arī meita ikdienā staigājam garām. Un tā katru dienu ar acīm, ar domām to samīļojam, vērojam. Šogad meitai skolas gaitās jau 9. rudens. Uzsācies pēdējais mācību gads šajā posmā, un arī kastanītis ir paaudzies. Vēl jau mazāks par savu stādītāju, bet nekas, ir vēl, kur stiepties, augt! Un, lai viņiem abiem augošs un ražīgs laiks vēl priekšā!