Pēdējais, ko tētis izdarīja, dodoties prom no savām mājam, bija ieiet mežā atvadīties no eglītēm. Viņa paša, no sēklas izaudzētās un stādītās eglītes, nu jau bija krietni pāri viņa augumam. Viņš izstaigāja egļu rindas un ar roku noglāstīja kociņus. Es mēģināju noslēpt asaras. Mēs abi zinājām, ka šīs ir pēdējās atvadas.

Tikko bijām apstaigājuši mūsu meža robežas, un tētis apstājās pie milzīgas priedes.

„Šī priede bija jau te, kad es vēl ganos gāju. Tāda pati kā tagad. Es te sēdēju un spridzināju atrastās vācu zaldātu patronas. Toreiz, pēc kara, te bija pilns ar tām.”

Tētis noglāstīja priedes stumbru un devās tālāk. Visu mežu tā arī nepaspējām apstaigāt, jo vakars jau bija vēls un tētim vairs nebija spēka. Visu dienu bijām stādījuši eglītes, un tētis nesa smagos maisus ar egļu stādiem.

Manam lielajam un stiprajam tētim, kas savos 80 gados vēl no rīta līdz vakaram darbojās pa mežu, stādīja kokus, retināja birzes, rūpējās par priežu un egļu dēstiem, brauca ar traktoru un darīja visus lauku darbus, ārsti tikko bija konstatējušu ļaundabīgu smadzeņu audzēju pēdējā stadijā.

„Jums ir divi, maksimums trīs mēneši”- bija ārstu slēdziens. „Mums jāpaspēj līdz salam sastādīt melnalkšņus un eglītes!”- tētis nodeva instrukcijas pa telefonu no slimnīcas-  „ Oktobris jau rit pilnā sparā! Un neaizmirsti apliet priežu stādus!”

Priedītes mēs abi ar tēti iesējām kastītēs pavasarī. Bija brīnišķīga maija diena un mēs abi, piemetušies uz pašdarināta soliņa zem lielās liepas, uzmanīgi dēstījām kūdras podiņos mazās sēkliņas. „Varbūt man vajadzēja pasūtīt vairāk sēklu”,  pukojās tētis. „Šīs no Kalsnavas kokaudzētavas ir labas - sertificētas. Ja vēl dzīvos, tad paņems nākošgad vēl vienu porciju”, viņš noteica, pa kurzemnieku vīzei runājot par sevi trešajā personā.

Diemžēl nākošo pavasari tētis vairs nesagaidīja. Pēdējos divus savas dzīves mēnešus viņš pavadīja pie manis, Zviedrijā. Smadzeņu audzējs pēdējos mēnešos atvēra viņam logu uz jaunu pasauli. Strādīgais laucinieks un mežsaimnieks, kas tik vien kā bija sēdējis pie televizora, lai noskatītos Panorāmu un paklausītos šlāgerkanālu, tagad kopā ar mani «apceļoja» pasauli, skatoties dokumentālās filmas par dabu. Skatoties filmu par to, kā tiek iznīcināti Amazones džungļi un izcirti Malaizijas meži, tētis raudāja. Viņš raudāja arī skatoties filmas par milzīgajiem atkritumu kalniem, okeānu piesārņošanu ar plastmasu un pārējiem postījumiem. Smadzeņu audzējs kaut kādā veidā lika viņam izjust visas pasaules sāpi. „Kāpēc viņi tā dara? Kas tie par cilvēkiem! Pasaki man, kāpēc viņi tā dara?!”

Nu jau būs pagājis pusgads, kopš tēta vairs nav starp mums, bet viņa stādītās eglītes turpina augt. Mazie priežu stādiņi savās kastītēs jau krietni paaugušies, un šoreiz stādīšana jāuzņemas man. Lielo priedi mežmalā parādīšu arī savam dēlam un pastāstīšu, kā vecpaps te bērnībā ganīja govis. Ceru, ka mani bērni izvēlēsies saistīt savu dzīvi ar Latviju, jo te viņus gaida vectēva stādītais mežs.