Esmu kļuvis jau vecs. Mana sirds sākusi pukstēt lēnāk, taču joprojām atceros rudeņus, kad zarus rotāja zīles un lapas kļuva krāsainākas. Atceros arī bērnus, kuri ar skolas somām rokās devās man garām. Nu iestājies klusums, nedzird vairs bērnu čalas, zīles kļuvušas sīkākas manos zaros, bet koka dobums kļūst arviens lielāks.

Bieži kavējos atmiņās par tiem laikiem, kad bērni, pastalās un maizes kulīti plecos, devās uz Zaļās muižas skolu. Bija 1940. gads. Skolā par direktori strādāja Austra Baumane. Viņa kopā ar ģimeni dzīvoja turpat skolas otrajā stāvā. Kādu dienu redzēju direktores acīs asaras… Vīri formas tērpos un ar ieročiem rokās pa ceļu man garām aizveda Grīnbergu ģimenes bērnus. Mana koka sirds raudāja. Ko tik ļaunu bija nodarījuši Biruta, Dzidra, Gunārs, Magnuss un Arvīds?

Pavisam drīz dzirdēju šāviena trokšņus un sev apkārt skanam vācu valodu. Man likās, ka skolā iestājies tā kā miers. Skolēni atsākuši mācīties, no pažobelēm izvilkuši vecās, labās mācību grāmatas. Tikai kaut kā dīvaini skanēja svešā valoda…

Un tad, kādu dienu direktore devās projām. Tā arī vairāk viņu neredzēju, tikai dzirdēju ļaudis runājam, ka esot devusies bēgļu gaitās. Skolā ierīkots hospitālis.

Kara troksnis pierima, pazuda vāciski runājošie, tagad gaisā virmoja krievu valoda. Bērni atkal devās uz skolu, bija jūtama pēckara nabadzība un bailes bērnu, skolotāju un vecāku acīs. Skolēni septembrī devās ražas novākšanas darbos, mācības uzsāka tikai oktobrī. Ar savām koka acīm skatījos uz nomocītajiem ļaudīm, uz viņu smago darbu. Citi centās strādāt savās privātajās saimniecībās, citiem tas nepatika. Laikam bija sākušies dīvaini laiki. Taču bērni bija atsākuši iet skolā. Dzirdēju viņu smieklus, redzēju prieku par  satikšanos ar skolu un klases biedriem.

Tas bija 1949. gada pavasaris. Manos zaros pumpuri tik tikko sāka mosties, kad sadzirdēju skaļas raudas. Un atkal vīri formas tērpos dzina cilvēkus. Uz kurieni? Mana mēmā mute gribēja kliegt, bet nespēja. Varēju tikai zemāk nolaist savus zarus ,lai izteikti līdzjūtību. Atkal tika savākti mani bērni, kuri ikdienā devās man garām. Starp tiem bija Ikars, Juris, Valda un citi. Kāpēc? Par ko? Ko var tik ļaunu izdarīt bērni, lai pret viņiem pavērstu ieročos? Nesapratu… Mana koka sirds asiņoja…

Pagāja vairāki gadi, un kādu dienu man garām ātrā solī aizsoļoja neliela auguma vīrs. Skolā esot jauns direktors Jānis Lakševics. Zēnos varēja just nelielu satraukumu. Mācīšot arī ķīmiju. Jutu, ka skolā daudz skolēnu un skolotāju. Tika remontēta skola, iekopta apkārtne, aktīva pašdarbība- koris un deju kolektīvs. Redzēju, kā bērni sporta laukumā skrien, lec, spēlē bumbu un starpbrīžos iet rotaļās. Esmu iegaumējis dažas frāzes ,,Pēdējais pāris škiras”, ,,Akmentiņ, lec laukā”, ,,Lecam klasītes!” un spēlējam ,,Klusos telefonos”. Bērniem ap kaklu bija apsieti sarkani kaklauti un skanēja: ,,Kas tur soļo, kas tur dzied? Pionieri iet”! ,,Esi gatavs, vienmēr gatavs!”  

Pagāja gadi, mainījās direktori, skolēni aizgāja savā dzīvē. Katrs direktors bērniem iemācīja mīlēt un kopt zemi. Direktore Marija Sula iekārtoja priekšmetu kabinetus, izveidoja brīnišķīgu skolotāju kolektīvu, bet direktore Astrīda Štorha, sadarbojoties ar p/s ”Vilgāli” veica skolā remontus, izveidoja skolēnu ražošanas brigādes, veiksmīgi sadarbojās ar p/s ”Vilgāle” kā šefības organizāciju. Dažas mazās meitenītes atgriezās skolā, jo bija pieaugušas un kļuvušas pašas par skolotājām. Tās bija Ineta, Aina, Ņina u.c.

Bija 1989. gads. Visā Latvijā un arī skolā tuvojās pārmaiņas. Es uztraucos, kad dzirdēju runas par skolu. Esot kļuvusi veca, telpas par šaurām, nemodernām. Kā tad tā? Vai tiešām man jāpaliek vienam, skumju nomāktam, skolas ceļa malā? Es taču esmu pieradis pie bērna čalām, klausīties skolotāju sarunās. Bet pārmaiņām tomēr pretī nestājos. Lai jau tiek! Ka tikai bērniem un skolotājiem labāk!

Pagājuši jau atkal divi desmiti gadu. Kur palikuši mani jautrie bērni, kā viņiem klājas? Reizēm atbildi atnes vējš, reizēm  kāda bite iedūc man ausīs, bet reizēm pie manis apstājas kāds garāmgājējs. Tad sevī nodomāju, ka varbūt tas ir mans bijušais bērns, kuram nu jau sirmums matos. Priecājos par tiem, kuri atraduši pareizo dzīves taku, jūtu līdzi tiem, kuriem dzīves pārbaudījums bijis ļoti liels, skumstu par tiem, kuri devušies Mūžības ceļā.

Laika rats griežas, paliek atmiņas. Arī man koka sirds kļuvusi tukšāka, un gaidu vēju, kurš kādu dienu būs stiprāks par mani.