Reiz kādā mežā auga ļoti skaista priede. Tā auga meža vidū, kuru apspīdēja saules gaisma. Zaļās adatiņas stiepās pretī siltumam uz visām debess pusēm. Priede mežā bija visskaistākais koks – stalta, lepna, ar dzintaraini brūnu stumbru. Stiprās zaru rokas turējās pretī vējiem un maigi aijāja putnus, kas priedei lūdza patvērumu.
Kādu dienu pa mežu gāja meitene un viņas tētis. Rau, brīnums! Meitenes acis iepletās. Uz priedes viszemākā zara sēdēja pūce. Brīnums kas brīnums! Meitene piešķieba galvu, aizturēja elpu, klusējot vērās priedē.
Katru reizi, kad meitene pastaigājās pa mežu, viņa gāja apraudzīt priedi, lai redzētu pūci. Aizturēja elpu, baidoties izbiedēt trauslo dabas burvību. Un meitenei ļoti patika iet pa mežu ne tikai pūces dēļ, bet arī priedes dēļ.
Agnese (15 gadi)