Reiz kādā mežā auga ļoti skaista priede. Tā auga meža vidū, kuru apspīdēja saules gaisma. Zaļās adatiņas stiepās pretī siltumam uz visām debess pusēm. Priede mežā bija visskaistākais koks – stalta, lepna, ar dzintaraini brūnu stumbru. Stiprās zaru rokas turējās pretī vējiem un maigi aijāja putnus, kas priedei lūdza patvērumu.
Kādu dienu pa mežu gāja meitene un viņas tētis. Rau, brīnums! Meitenes acis iepletās. Uz priedes viszemākā zara sēdēja pūce. Brīnums kas brīnums! Meitene piešķieba galvu, aizturēja elpu, klusējot vērās priedē.
Katru reizi, kad meitene pastaigājās pa mežu, viņa gāja apraudzīt priedi, lai redzētu pūci. Aizturēja elpu, baidoties izbiedēt trauslo dabas burvību. Un meitenei ļoti patika iet pa mežu ne tikai pūces dēļ, bet arī priedes dēļ.
Agnese (15 gadi)
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X