Šis būs stāsts par vienu Padomju Latvijā veiktu mūzikas ierakstu, kuru aizliedza cenzūra un tāpēc to varēja iegūt vien nelegālā ceļā „pagrīdes” ierakstu studijās. Vēl šo ierakstu varēja pārkopēt no draugu vai radu magnetofona lentēm, jo līdzās ČIKĀGAS PIECĪŠU vai Ilmāra Dzeņa ierakstiem, arī šī dziedātāja balss skanēja teju visās latviešu mājas ballītēs.

Mūziku šai programmai bija sarakstījis Raimonds Pauls un tajā dzirdamajam dziedātājam šodien būtu svinama astoņdesmit devītā dzimšanas diena, tomēr viņš ir kas vairāk par dziedātāju, jo mēs viņu atceramies kā Tilu Pūcesspieģeli, kā Hugo Diegu, kā Latvijas vecāko panku, kā ākstu un traģiķi – mēs atceramies Edgaru Liepiņu! Un protams, mēs visi atceramies šai programmā iekļautās dziesmas – „Trīs runčus”, „Loru”, „Nav vērts”, „Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc” un vēl daudzas citas.

Tomēr ne visi zina, ka 1979. gadā ierakstītā un cenzūras aizliegtā programma „Edgars Liepiņš un Raimonds Pauls koncertā” pirmo reizi tika izdota skaņuplatē Vācijas Federatīvajā republikā. Tas notika 1981. gadā un skaņuplates izdevēji bija trimdas latviešu jauniešu organizācija „KGB” jeb „Kultūras glābšanas biedrība”, kuras abreviatūra bija pasmiešanās par tolaik visuspēcīgo „Komitet Gosudarstvennoj Bezopasnosķi” jeb Valsts Drošības komiteju.

„KGB” priekšgalā bija jauns trimdinieks Mārtiņš Zandbergs – no ASV nokļuvis Vācijā, sācis strādāt Minsteres Latviešu ģimnāzijā, bijis viens no pirmajiem, kurš pasācis regulāri viesoties Latvijā, kur arī iepazinies ar Raimondu Paulu, no kura dotās kasetes arī ir sācies ceļš uz pirmo Edgara Liepiņa skaņuplati – īstenībā pat dubultalbumu, kur platē „Rīga toreiz” ir dzirdams mazāk zināms dziesmu cikls ar Ernesta Dinsberģa vārdiem, bet otrā platē „Rīga šodien”– visiem zināmās humorpilnās dziesmas.

Šobrīd Mārtiņš ir pārcēlies uz dzīvi Latvijā un labprāt dalījās atmiņās par šīs aizliegtās programmas izdošanu Rietumvācijā:

Ar Raimondu Paulu bijām pazīstami jau līdz šīs programmas tapšanai, jo Maestro tai laikā bija nepieciešami rietumos ražotie mūzikas instrumenti, tāpēc vienojāmies, ka viņa māsa Edīte Pauls-Vīgnere mums dod savus gobelēnus, mēs tos Rietumvācijā pārdodam un par šo naudu nopērkam instrumentus.

 

Edgara Liepiņa programmu Raimonds Pauls man atveda kasetē, mēs "KGB" to noklausījāmies un sapratām, ka Edgars Liepiņš muzikāli un ar humoru ir izstāstījis latviešu likteni – kas sāp un kas notiek Latvijā, pie tam dziesmas bija ne tikai aktuālas, bet arī lipīgas! Tika nolemts, ka ar šīm dziesmām ir jāiepazīstina trimdas tautieši, tāpēc arī izlaidām plati, kas bija nopērkama trimdas latviešu veikalos. Jāpiebilst, ka pēc plates tirāžas izpārdošanas un visu izdevumu nosegšanas pāri palika apmēram 800 markas, kuras mēs atdevām Edgaram Liepiņam, viņam viesojoties Minsterē.

 

Ja runājam par šīs plates aizliedzējiem, tad mani uztrauc, ka tik daudzi padomju funkcionāri joprojām darbojas Latvijas politikā, jo viņi nekad nebūs noderīgi neatkarīgai Latvijai, viņi nav inovatīvi un viņi bremzē valsts attīstību. Diemžēl Latvijā nav notikusi tāda attīrīšanās, kāda bija citās valstīs, un tas skādē mūsu attīstībai…

Tas bija Mārtiņa Zandberga stāsts par Edgara Liepiņa Latvijā aizliegtās programmas izdošanu skaņuplatē Vācijā un jāteic, ka šī nebija vienīgā plate, ko trimdā izdeva „Kultūras glābšanas biedrība” – vēl bija MŪŽĪGĀ UNISONA plate, pie plates tika arī SKANDINIEKI un Ieva Akuratere ar PĒRKONU.

Tāpat jāpasaka, ka Mārtiņš Zandbergs ir arī leģendārās „Mārtiņa dziesmu grāmatas” autors – bet tas jau ir cits stāsts, savukārt šo es vēlos noslēgt ar šodienas jubilāra Edgara Liepiņa dziedāto „Ķiļķenu un klimpu” – ir versija, ka tieši tās dēļ tika aizliegta visa programma, jo šai dziesmā tika saskatīta pasmiešanās par tālaika Latvijā valdošo divvalodību.

Un jā – nākamreiz, ejot pie vēlēšanu urnām, padomājiet, vai ir vērts savu balsi atdot par šo dziesmu aizliedzējiem – kādreizējiem komunistiem, lai arī kurā partijā viņi šodien nebūtu iestājušies!