Sagaidot Latvijas simtgadi, labprāt pārcilājam savu pūra lādi un gaismā ceļam mūsu tautas vērtības un sasniegumus. Ja taptu simtgades izcilnieku saraksts prozā, es noteikti tajā gribētu izlasīt Alberta Bela vārdu. 6. oktobrī - rakstnieka 80 gadu jubileja. Savos darbos viņš vienmēr aprakstījis Latviju. Nešaubīgi Alberts Bels ir vēstures zinātājs, tomēr viņa stāstus un romānus nevar ierindot vēsturisko darbu plauktā, drīzāk tie pieskaitāmi psiholoģiskā žanra literatūrai. Viņa zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās", "Saucēja balss", "Melnā zīme", "Saulē mērktie".

Alberts Bels pirms pieciem gadiem saņēma Latvijas literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā. Toreiz ļoti spilgti un precīzi balvas ieguvēju un viņa darbus raksturoja "Latvijas literatūras gada balvas" ekspertu komisijas pārstāve dzejniece Liāna Langa:

„Kas mums ir Alberts Bels? Cilvēks laivā, kurš vienmēr atradies horizontam tuvāk, nekā pārējie? Pirmais bezmiega pārņemtais latviešu eksistenciālists, kurš mūsu literatūrā aktualizējis nolemtību, cilvēkam atrodoties savu ribu, savas dzīves un politikas radīto apstākļu būrī? Rakstnieka – saucēja balss? Kā seismogrāfs Alberts Bels desmitgadēm ir reģistrējis, kas notiek ar indivīdu un sabiedrību gan totalitārisma, gan kapitālisma apstākļos. Romānos „Melnā zīme”, „Latviešu labirints”, „Uguns atspīdumi uz olu čaumalām”, „Vientulība masu pasākumos” Alberts Bels izteicis brīžiem gluži pravietiskas prognozes un uzrakstījis Latviju, apsteidzot laiku un mūs pašus”.

Lai pārliecinātos par pravietiskumu, ir vērts pieiet pie grāmatu plaukta mājās vai bibliotēkā un izvēlēties kādu no Bela romāniem. Varbūt tas būs kāds no „pēc Atmodas” darbiem, varbūt kāds agrāk radīts darbs, aktualitāti tie nav mainījuši. Es vakar no plaukta izvilku „ Cilvēki laivās”, jo tas man šķiet īstais, sagaidot Latvijas jubileju un apzinoties, ka Latvijas saknes ir daudz, daudz dziļākas par 100 gadiem. Domājot par šo romānu, manī ieskanas dziesma „Kurzeme”, ar Olafa Gūtmaņa dzeju, Ērika Ķiģeļa mūzika, izpilda Zigfrīds Muktupāvels – „Lai kur būtu bijis, kursi, lībieti, līv! Tu esi dzimtenē pārnācis, Tu esi dzimtenē pārnācis, vaicājot sev: „Kur zeme, Kur zemīte?”