Gatavojot  šo stāstu, uzduros dzejolim, kas iekrīt acīs un kuru gribas izlasīt, paturēt  un pārlasīt...

Tā ir dīvaina smarža -

Atmiņā neizgaistoša.

Vairs nevaru atcerēties,

Kas smaržoja tā -

Vai tavi mati tai tālajā dienā,

Kad pirmoreiz skūpstīju tos.

Vairs nevaru atcerēties,

Bet ik reizi, kad saku paldies

Dzīvei par tevi un tev par šo dzīvi,

Uz mirkli aizveru acis,

Lai justu, kā smaržo

Laime.

Lūk, šāds dzejolis par smaržu, laimi. Par mīlestību. Un sāku prātot, kurš ir tā autors. Alfrēds Krūklis, Laimonis Vāczemnies, ne jau nu Ziedonis Purvs. Bet, izrādās - tas ir tieši viņš. Viens no populārākajiem pagājušā gadsimta otrās puses dzejniekiem, kuram rīt aprit 95! Bijis pedagogs, kordiriģents, bet savus pirmos dzejoļus publicējis piecpadsmit gadu vecumā, 1938. gadā. Daudz rakstījis par dzimteni, darbu, arī par mīlestību. Dzejoļiem esot muzikāli plūstošiem, skaidriem un lakoniskiem, ļoti dažādiem gan ritmā, gan formā. Tapuši astoņi dzejoļu krājumi mazajiem lasītājiem. Sastādīts arī dzejoļu krājums skolu skatuvēm "Gaišais ugunskurs". Pirmā dzeju grāmata pieaugušajiem "Meža roze" iznākusi 1961. gadā, pēdējā gadu pirms dzejnieka aiziešanas, 1988. gadā - "Attieksme".

Pirmo un vienīgo reizi ar dzejnieku esmu ticies 1970. gadā radio trešajā studijā, kur notika "Mikrofona" gadskārtējās dziesmu aptaujas laureātu godināšanas pasākums.Man joprojām albumā ir jauka bilde, kur, svinīgi saposies stāv Raimonds Pauls, Margarita Vilcāne, smuka kā margrietiņa saules pielietā vasaras pļavā, kā arī Ziedonis Purvs, stalts kungs, nekad nešķiroties no savas tautiskās prievītes. Taisnību sakot, līdz pat pēdējam brīdim biju pārliecināts, ka šīs tolaik neparasti populārās dziesmas vārdu autors ir  mans radio kolēģis Alfrēds Krūklis, ar kuru Maestro bija sācis cieši sadarboties, nevis Ziedonis Purvs, kurš, kā vēlāk uzzināju, ir ap 700 dziesmu tekstu autors.

Kā atceras Margarita, tad "Baltā saule" sākotnēji nav bijusi viņas mīlāko dziesmu topā, bet, gadiem skrejot, šī attieksme mainījusies. Arī man šķiet, ka šī dziesma latviešu estrādes  dziesmu kaleidoskopā  ir kā tāds sava laika pasakains brīnums, kas arī mūsdienās nešķiet vecmodīgs vai nemoderns.T e, protams, blakus skaistajai melodijai un spožajam dziedājumam arī neatsverams dzejnieka nopelns, atgādinot, ka mums katram ir sava baltā saule, sava jūra, savs saullēkts, riets un balta laiva, kurā mēs ar tevi vien…