Ikdienas steigā sev apkārt mēs pamanām lielās lietas, ko zinām jau no skolas laikiem. Zinām, ka ir purvi, kur rudeņos dzērvenes sārtojas, ir pļavas, kur siens žāvējas, ir meži, kur bekas sūnās gozējas, ir upes un ezeri, kur zivis dzelmē slēpjas un ir alas, apvītas stāstiem un leģendām. Lai uzzinātu, cik daudz vai maz mūsu Latvijā ir šo dabas vērtību, tās ir jāizpēta.

Kad rūpīgāk ieskatāmies, saprotam, ka katrā biotopā, nav svarīgi, kādā, vai tas ir mežs, vai tā ir pļava, ir sava noteikta struktūra un kārtība, kuru cilvēks ar savu darbošanos var sagraut vai gluži otrādi – ļaut tam būt. Latvijas apstākļos dabiskas pļavas un ganības ir tas biotops, kurš bez cilvēka pareizas līdzdarbošanās izzudīs. Tieši tāpēc kartēšana ir nepieciešama, lai šīs dabas vērtības uzskaitītu un tās būtu iespējams saglabāt pēc iespējas ilgāku laika periodu, norādījusi Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Anita Namatēva, kura dalījusies savā pieredzē par pļavu un purvu kartēšanu.

Pirmās pļavas vai kā tagad saka – bioloģiski vērtīgos zālājus – Latvijā sāka kartēt jau 2000-šo gadu sākumā. Tad arī sāka uzkrāt tagad tik noderīgo pieredzi gan par augu sugu ekoloģiju, gan par zālāju kā par ekosistēmu. Pirmās vasaras zālājos augus vāca “nastām”, un tad to visu pa naktīm pēija un analizēja, kā augs izskatās tikko izdīdzis, kā pārziedējis un kā tas izskatās ataudzis atālā. Tas deva rezultātus. Kartējot zālājus, ir skaidrs, kam tagad pievēršama lielāka uzmanība. Pēc noteiktām pazīmēm vērtē zālāja struktūru, vecumu un sugu sastāvu. Bieži vien rodas neizpratne, kā var nebūt bioloģiski vērtīga pļava, kurā ir tik daudz margrietiņu, pelašķu, rasaskrēsliņu un asinszāļu? Bieži vien tās ir nesenas atmatas un šīs krāsainās puķes ir kā pioniersugas.

Šādās pļavās arī sugu dažādība nebūs liela. Jo pļava un ganība būs dabiskāka, jo lielāka tajā būs sugu dažādība. Arī kukaiņu pasaule būs daudzveidīgāka. Jo vairāk augsnē būs cilvēka ienesto vai atstāto barības vielu, jo leknāki un sulīgāki būs sastopamie augi, taču to sugu skaits būs daudz mazāks. Dabisku pļavu mums ir atlicis ļoti, ļoti maz, uzsvēra Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte. Namatēva piebilda, ka tie ir vien 10% no zālāju kopējās platības jeb 0,7 % no Latvijas teritorijas. Tāpēc ir svarīgi nepazaudēt un saglabāt to mazumiņu, no pļavām un ganībām, kurās varam saplūkt puķes Jāņu vainagiem un tējām garajiem ziemas vakariem, kā arī vienkārši dzīties pakaļ sienāžiem un tauriņiem, lai tos iemūžinātu fotoattēlos.

Arī purvs, nenoliedzami, ir vilinošs un krāsains Latvijas biotops. Esot purvā, īpaši jau nezināmā, ir jābūt gatavam uz visu, tā sacīja Namatēva. Viņas spilgtākie piedzīvojumi saistās ar Teiču purva masīva kartēšanu, kur divās sezonās tika uzkartēti ~14 000 ha. Bija dienas, kad viņa spēja noiet 14 km dienā, dažas labi ja 6 km, jo pārvietoties pa purvu varēja tikai kā „ejot pa mīkstu paklāju”, nepārtraukti augstu cilājot kājas, kur zābaki regulāri piepildījušies ar ūdeni.

„Purva kartēšana ir diezgan smalka padarīšana, ir jānovērtē, kādi augi un cik daudz sastopami, cik augsti ir sfagnu ciņi, ir vai nav sastopama priede, vai priede ir jauna un veselīga, vai sīka, bet simtgadīga. Jāuzkartē purva klajumi bez kokiem, jo šīm platībām ir būtiska nozīme, ja runa ir par purva putniem. Šādi klajumi bieži vien nav ejami, bet vēlme redzēt, kad jau tik tālu esi atnācis, dara savu.”

Kad diena jau galā, uz purva salas jāiekārto guļvieta – no vaivariņiem un kasandrām jāuzslien neliels jumtiņš. Bet vai tad ir iespējams pagulēt. Te kāds vilks tālumā gaudo, te alnis nodrebina zemi. Toties kāds možums līdz ar saullēktu! Darbu var turpināt no tās vietas, kur iepriekšējā vakarā pienāca tumsa. Namatēva izaicinoši jautā: „Vai esi redzējis kā diena beidzas un kā tā sākas tepat?” Mācīsimies izvērtēt savas spējas un apzināties savu vietu dabā, kur esi līdzīgos apstākļos ar tiem, kas tur mīt pastāvīgi. Ieraudzīt arī Latvijas dabas dažādo skaistumu, līdzīgi kā neskaitāmās krāsās, vismaz 100 dažādās laistās varavīksne. Turpinājumā Ingus Pētersons un Latvijas Radio Bigbends ar dziesmu „Varavīksne”.