Pēcvēlēšanu laikā mēs pamazām aizmirstam politiķu runas, tomēr ir jēdzieni, kurus Latvijas politiskās dzīves dienaskārtībā uztur ne tikai valstsvīri, bet teju ikviena Latvijas ģimene un pie tādiem pieder jēdziens „diaspora” jeb tā mūsu tautas daļa, kas mīt ārpus Latvijas.

Spītējot izslavētajai savrupnieku mentalitātei, latvieši ārpus Latvijas visos laikos naski ir vienojušies dažādās organizācijās un šodien, 23. oktobrī, savu sešdesmit trešo pastāvēšanas gadu svin Pasaules Brīvo latviešu apvienība jeb PBLA.

Jāpiebilst, ka 1955. gadā dibinātā organizācija nebūt nebija pirmā trimdas latviešu apvienība, jo tolaik tādas pastāvēja Eiropā, Kanādā, Austrālijā, Brazīlijā un Amerikā, tomēr PBLA ir nozīmīga ar sapratni, ka tikai vienotiem spēkiem latvieši var cīnīties par Latvijas neatkarību, lai arī cik utopiska šāda ideja kādam varēja šķist Aukstā kara laikā nieka pusgadu pēc Staļina nāves.

Tāpēc es devos uz PBLA Latvijas pārstāvniecību Lāčplēša ielā, netālu no Jaunā Rīgas teātra ēkas, lai sarunā ar apvienības priekšsēdētāju Kristīni Saulīti (attēlā) noskaidrotu, kāda bija, ir un būs šī apvienība:

Ilgu laiku neviens nevarēja zināt, kas notiks ar Padomju Savienību, tāpēc mums bija svarīgi saglabāt latvisko identitāti un Latviju tādu, kāda tā bija pirms Padomju Savienības okupācijas, lai pēc iespējas tīrāku šo kultūru varētu atkal nest atpakaļ, kad tāds laiks pienāks. Vēl viena lieta padomju gados bija cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu, kad notika visa veida lobija darbi, ieskaitot naudas vākšanu. Tad arī ASV radās Latvijas Brīvības fonds, kur trimdas latvieši no visas pasaules ziedoja naudu, lai  tanī brīdī, kad Latvija būs brīva, varētu šos līdzekļus lietot.

Bieži vien sadzīves sarunās tiek citēts vēlējums nepiedzīvot pārmaiņu laikus, tomēr man šķiet, ka Atmodas laiks ir pats interesantākais manas dzīves periods un daudzos tālaika notikumos Latvijā klātesoša bija arī trimdas tautiešus pārstāvošā Pasaules Brīvo latviešu apvienība, ko apstiprina arī Kristīne Saulīte:

Nāca Atmodas laiks un dibinājās Tautas frontes nodaļas ārzemēs, kad sākās sadarbība ar topošo Latvijas valdību un tieši deviņdesmito gadu sākumā ārzemēs dzīvojoši latvieši savus personīgos līdzekļus, laiku un kontaktus ieguldīja, lai Latviju ātrāk ievestu "brīvajā" pasaulē. Tas notika, gan pašiem braucot strādāt uz Latviju, tāpat arī nodrošinot Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem ceļu uz ārzemēm, veidojot jaunus kontaktus ekonomiskajā jomā, zinību apmaiņā, ārstniecībā, tātad visas zināšanas un kontakti tika likti lietā. Trimdas tautieši lielu lomu nospēlēja arī pie Latvijas iestāšanās NATO - gan lobija darbā, gan arī finansiālajā jomā, jo šai procesā no PBLA līdzekļiem mēs ieguldījām apmēram 500 000 dolāru...

Šobrīd Latvija ir neatkarīga valsts un savulaik par orientieriem bijusī dalība Eiropas Savienībā un NATO ir panākta, tāpēc Pasaules Brīvo latviešu apvienība turpina darboties, lai novērstu sociālās nevienlīdzības sekas:

Ļoti daudz mēs turpinām darīt, ieguldot izglītībā. PBLA īpaši nozīmīgs šķiet Vītolu fonds, kurā mēs daudz ziedojam tieši trūcīgajiem un maznodrošinātajiem jauniešiem Latvijā, gādājot par viņu studiju stipendijām. Tāpat mūsu organizācijas katru gadu ziedo līdz 200 000 dolāru maznodrošinātājām ģimenēm Latvijā.

 Noslēdzot sarunu ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāju Kristīni Saulīti, klausīsimies viņas izvēlēto dziesmu „Mūžam zili” – šis Emīla Dārziņa melodijā ietērptais Kārļa Skalbes dzejolis esot vijies cauri jau trim trimdas paaudzēm, bet pirms tam vēl Kristīnes vēlējums, Latvijas simto jubileju sagaidot:

Vēlos novēlēt visiem latviešiem visā pasaulē, ka ne vien mēs spējam ar lepnumu atskatīties uz savu 100gadi, bet arī mācāmies no pagātnes, no šiem simts gadiem, un skatāmies tālē ar lepnumu, ar cieņu pret sevi, ar cieņu pret savu Dzimteni - Tēvzemi, Mātes zemi, skatāmies uz Latvijas Republikas 200gadi!