Manā bērnībā nebija daudz iespēju ceļot, pat ne apbraukāt un apskatīt visu Latviju. Tomēr ekskursiju reizēs vai braucienos uz sacensībām, ko organizēja sporta skola, bija iespēja nedaudz apskatīt citas pilsētas. Man šajos braucienos patika salīdzināt Ļeņina pieminekļus, iespējams tāpēc, ka tas bija vienojošais elements gandrīz visām pilsētām. Itin bieži ar pārākuma sajūtu es konstatēju, ka mūsu, tas ir Cēsu piemineklis, ir vislabākais. Pagāja gadi un 1990. gada 17. oktobrī Cēsu Ļeņina piemineklis, iekārts celtņa trosēs, izmeta slaidu atvadu loku virs pilsētas laukuma un devās uz dusu Cēsu muzeja dārzā. Tas bija Atmodas laiks un visa Latvija, ne tikai Rīga, strauji tuvojās mērķim – brīvībai.

1990. gada 29. maijā Tukums kļuva par pirmo vietu Latvijā, kur Ļeņina piemineklis tika novākts, Cēsīs tā paša gada oktobrī, Rīgā – 1991. gada augustā. Tie ir daži salīdzināmi datumi. Par Cēsu pieminekli runājot, atšķirībā no daudziem citiem, cēsnieki demontāžu veica izcili. Pieminekļa autors ir tēlnieks Kārlis Jansons, tāpēc gatavošanās bijusi pamatīga. Kopīgi ar autora dēlu, arī tēlnieku Andreju Jansonu sākotnēji apskatīja un izplānoja visas darbības, lai pieminekli nesabojātu.   Lēmumu par demontāžu pieņēma Tautas frontes Cēsu nodaļa, bet organizēja Ēriks Ozoliņš un Ivars Prauliņš. Pirms šīs savdabīgās gadskārtas es sazvanīju Ivaru Prauliņu un aicināju dalīties atmiņās.

Mums bija bažas par to, ka var būt traucēkļi, tāpēc visa tehnika bija saorganizēta dubultā. Iepriekšējā dienā uzbraucām augšā, arī Jansons Andrejs, paskatījāmies vai to var tā vienkārši demontēt. Toreiz mums bija vēl tā Interfronte, kas nikni uz to visu skatījās. Interfrontes priekšnieks bija milicijas priekšnieks. Iznāca tāds kuriozs, ka pie milicijas priekšnieka interfrontisti aizskrējuši un „vai, vai, vai – Ļeņinu ņem nost!” Priekšnieks saka: „Nē, ko jūs! Viņi tikai rītdien”. Bet mēs ar Ēriku Ozoliņu sarunājām – bet kāpēc mums jāņem rīt vai parīt nost, ja mēs to varam izdarīt šodien. Tā mēs diezgan smalki apmuļķojām Interfronti. Bet kā jau mazā pilsētā, uz to laiku pilsētas laukums bija pilns ar ļaudīm. Sabrauca tehnika un montējām nost. Tas notika 31 minūtē un  27 sekundēs.

Ļoti ātri!

Mēs ļoti ātri, jo mums viss bija gatavs. Aizvedām līdz muzeja dārzam, pārcēlām pār pils mūriem un nolikām, lai viņš tur mierīgi dus.

Kur viņš tagad ir?

Viņš tagad ir turpat. Viņus centās demontēt un pārdot, bet mūsējais stingri noturējās.

Stingri nosargāts ir.

Stingri nosargājām. Smuki dus, var viņam pieiet klāt, apskatīties, bet paskats ir briesmīgs, jo viņš ir milzīgs.

Tuvumā, kad kārtīgi apskatās, tad paskats briesmīgs.

Jā.

Kas bija pēc tam? Vai bija kādi draudi, pārmetumi?

Nē! Nekas nevarēja būt, jo mēs to izdarījām ļoti ātri. Cēsīs bija vēl viena labvēlīga situācija, ka mūsu karaspēka daļa, tur kur tagad ir Instruktoru skola, karaspēka daļā bija pozitīvs garnizona priekšnieks. Viņš bija ukrainis pēc tautības, ukraiņu nacionālists.

Katrā ziņā viņam bija skaidrs kas Latvijā notiek.

Tiešām, tā arī bija! Viņš arī simpatizēja Tautas frontei. Tad, kad viņi devās prom, kad krievu armija vācās ārā, iznāca tā, ka visa garnizona iekārtojums palika, nekas netika salauzts un izpostīts.

Civilizēti un pieklājīgi atvadījās.

Jā! Mums tā bija, jo citur jau lauza un ko tik vēl nedarīja.

Jāpiebilst, ka Cēsīs Atmodas laikā notika daudz, jo tā vienmēr bijusi latviska un kultūras notikumiem bagāta pilsēta. Cēsīs dibināja pirmo Tautas frontes nodaļu un viens no dibinātājiem bija Ivars Prauliņš, ar kuru šodien kopīgi atcerējāmies 28 gadus senu notikumu – Ļeņina pieminekļa demontāžu Cēsīs.