Latvieši ir lieli dokumentālo filmu meistari, tomēr mums ir arī dažas dziesmas, ko droši varētu nodēvēt par dokumentālām, tātad uz patiesiem notikumiem balstītām dziesmām un zināmākā no tām ir pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tapusī ziņģe „Kuģis „Neibāde””, kas veltīta kuģa dzīvei un tā traģiskajai bojāejai.

Neibāde jeb vāciski Neubad – tā līdz 1933. gadam dēvēja Saulkrastus un šepat Rīgā būvētais kuģis šo vārdu ieguva 1908. gadā, kad Neibādes peldvietas pārvaldniekam radusies doma piesaistīt tūristus no Rīgas. Ceļi tolaik esot bijuši slikti un tāpēc kuģis ātri vien kļuvis pieprasīts arī kravu pārvadājumos no Rīgas līdz Ainažiem, jo piestājis teju katrā piejūras ciemā.

„Ilgus gadus tas dienēja, lietus vai sniegs”, mums stāsta dziesma, un kuģis „Neibāde” bez bojājumiem bija izkuģojis cauri Pirmajam Pasaules karam un Brīvības cīņām, līdz pienāca 1926. gada 9. septembris, kad kuģis izbrauca no Rīgas savā pēdējā braucienā ar apmēram četrdesmit pasažieriem, vienpadsmit apkalpes locekļiem un kravu – „Zviedrijas spirtu”, kā vēsta dziesma.

Tieši krava arī esot bijusi par iemeslu „Neibādes” bojāejai, jo pie Vecāķiem sācies negaiss, krava saslīdējusi, kuģī ieplūdis ūdens un tas sācis grimt. Mazo glābšanas laiviņu tā arī  neizdevās izmantot un ļaudis apvilkuši glābšanas vestes un lekuši ūdenī, cerot sasniegt trīs kilometrus attālo krastu. Lai gan kuģis nogrimis īsā laikā – piecpadsmit minūtēs, tā grimšanu pamanījuši zvejnieki un no Rīgas izbraukuši divi velkoņi, kas tomēr neriskēja braukt pie krasta sēkļu dēļ un tā arī neizglāba nevienu cilvēku.

Likumsakarīgi, ka no aukstuma un noguruma bojā gāja lielais vairums „Neibādē” braukušo un izglābties no vairāk nekā piecdesmit cilvēkiem izdevās vien astoņiem, tai skaitā kuģa kapteinim. Jūra tā arī neatdeva visus noslīkušos, bet daudzus krastā izskalotos līķus aplaupīja marodieri – tā policija apcietināja piecus zvejniekus, kuru mājās atrada bojāgājušo mantas.

Tas viss radīja lielu ažiotāžu, toreizējas saeimas frakcijas mētājās apvainojumiem un tika izveidota arī speciāla valdības komisija, kas kopā ar ūdenslīdējiem devās teju divdesmit metru dziļumā gulošo kuģi aplūkot. Tomēr „Neibādes” bojāejas cēlonis tā arī netika atklāts, lai gan dziesma apgalvo, ka pie vainas ir bijušas vaļā atstātās lūkas vai iluminatori.

Zīmīgi, ka „Neibādes” bojāeju pārdzīvojušais kapteinis Gustavs Lielkalns tika cauri ar naudas sodu, tomēr liktenis viņu nepažēloja un jau pēc trim gadiem – 1929. gadā kapteinis bez vēsts pazuda ar kuģi „Laima” un visu tā komandu.

Tāds ir kuģa „Neibāde” stāsts, kas līdz mūsu dienām ir nonācis arī tāpēc, ka nezināms autors savulaik populārai vācu dziesmai ir sarakstījis tekstu latviešu valodā, kas pēc tam neskaitāmas reizes ticis pārdziedāts – to izpildījis Aldis Drēģeris, Gunārs Meijers, kapela VECIE DRAUGI, tomēr senākais Latvijas Radio fonotēkā rodamais ieraksts pieder agrīnajam ČIKĀGAS PIECĪŠU sastāvam – to arī klausāmies, pieminot traģiskos notikumus, kas risinājušies pirms deviņdesmit viena gada – 1926. gada 9. septembrī!