Gaujas nacionālā parka sirds ir pati Gaujas senleja, kas īpaši noslēpumaina un krāšņa ir pie Siguldas. Jebkurā dienas stundā, vakara,  vai rīta mirklī var izjust dabas pārsteidzoso daudzveidību. Te ir skaņu pasaule, kas mūs uzrunā ar viļņu čalām, strautu urdzēšanu, vēja šalkām, piekūnu saucieniem, dzeņu signāliem, sīļa satraukto brīdināšanu vai zivju dzenīša negaidīto zili-oranžo pazibēšanu pie Velnalas smilšakmeņiem. Loka gājiens gar Gauju, noejot pa jauno taku no vai pa kādu sīkāku taciņu, vai no Kaķīškalna …izejas punktu ir daudz, bet taka gar Gauju ved mūs cauri bagātajiem Gaujmalas mežiem, kas jau sāk krāsoties rudenīgās dzirkstīs ar pīlādžogām. Šajā reizē mūs ar savu aizraujošo stāstu caur Gaujas senleju vedīs parka etnogrāfe un vides gide - Indra Čekstere.

Vai kāds atceras stāstu par Ravdnu jeb Rauni, Pērkona sievu, kas Tevi pasargās, ja Tev mugurā būs kut kas sarkans? – šo stāstu Gauja atnesusi no igauņu zemes, kur viņu joprojām sauc par Koivo – tā, kā reiz to dēvēja  arī Turaidas lībieši tāltālos gadsimtos. Iznākot pļavā pie Melnajiem krastiem, kur Gauja grauž krastu un pļavu, pārsteidz atziedējušie augi – madaras, asinszāles, gandrenes, dzelzenes, pelašķi. Zelta galviņām māj biškrēsliņi, krustaines, pūkainas galvas purina usnes un lēdzērkstes.Kur sausāks, redzam veronikas zilo vālīti. Iepretī Velnalai no kreisā krasta skatam atklājas Gaujas dārgums – devona smilšakmens siena – gandrīz bez cilvēka roku skāruma, bez uzrakstiem. Pa straumi aizslīd laivotāji, pa kādai meža pīlei, bet dažreiz ar skaļu troksni, asti uzsitot , Gaujā iemetas bebrs. Bet ceļš ved tālāk – pāri kājnieku tiltam un pēc tam – kad Velnalas klintīm pāriets pāri, jākāpj nevis augšup, bet lejup, uz Kraukli, uz Bebru taku un neparastiem, vareniem smilšakmens atsegumiem Piķenes kraujā… tur gan ir seni uzraksti, pat mākslinieks Indriķis Zeberiņš reiz iemūžinājies . Blakus – milzīgās, krāšņās strauspapardes, spriganes ar violetiem un sārtiem ziediem, smilšakmens spraugās gadījies pamanīt ielienot sikspārnīti, Gaujas nacionalā parka simbolisko dzīvnieku, kas ziemu aizvada guļot…pēc laika skatam paveras Mazā Velnala – kā pavērta nelabā mute ar visam aukslējām un Gudrības avotiņš, kam līvu mātes piedēvēja brīnumspēku un mazgāja tur jaundzimušiem bērniem galviņas….te saulē dažreiz pasildās zalktis, kas , kaut arī nav indīgs, tomēr neskarams, jo ir dabas mātes aizsardzībā, tāpat kā zirnekļi, vardes, krupji, putni. Katram sava vieta. Takai un laipai pietuvojoties smilšakmenim, redzams, ka mūra bites to sacaurumojušas sīkās aliņās. Otrā pusē rāms ūdens spogulis, ko reiz aizdambējuši bebri, tāpēc taku sauc par Bebru taku. Paceļot galvu augšā, redzam liepas, ozolus, alkšņus, priedes…bagātīgi kuplo kārkli un lazdas. Šī taka ir skaista gan saulē, gan lietū, var pavērot vecupi, kas pavasarī, upei uzplūstot, var  atkal savienoties ar Gauju. Un tad iznāc plašajās Gaujmalas pļavās lejpus Krimuldas muižas Svētajam mežam! Tur auga un joprojām aug īpašas priedes un egles. Caur šo mežu senatnē staigāt bija noliegts…bet firsta Līvena ģimene pēcpusdienās zirgu pajūgos izbrauca plašajās pļavās uz pēcpusdienas tēju… varam pieiet Gaujas krastam vai mirkli pasēdēt upmalā. Nacionalā parka teritorijā Gauja met 98 lielākus un mazākus lokus. Tajā ir apmēram 60 lielākas un mazākas saliņas. Plūstošo smilšu dēļ Gaujā peldēties nav droši, bet Gaujā un tās tīrajās, krāčainajās pietekās dzīvo upes nēģi un Gauja ir nozīmīga lašu nārstam.

Nu jā, bet Gaujas ūdens ir brūns…tur guļot Vecā nauda. Reiz pa seno Gaujas ceļu vecos laikos gar upi ratos braucis vīrs…skatās – ceļa malā stāv balti ietinusies sieviete un lūdz paņemt ratos, pavest kādu gabaliņu. Nē, vīrs satrūkstas, bet sieva turpina lūgties – lai jel kaut ar pātagas kātu pieduroties.Tas vīru sabiedē vēl vairāk – viņš ar pātagu uzšauj zirgam un brauc ātri prom. Bet nopakaļ izdzird tādu kā monētu žvarkstoņu un saucienu – 100 gadu gulēju, nu vēl 100 jāguļ …būtu tu pātagu piedūris, nauda būtu tava! Bet ko nu vairs…no tā laika Gaujā brūns ūdens”.