Lielāko daļu Latvijas reljefa izveidoja pēdējā apledojuma šļūdoņi un ledus kušanas ūdeņi – laika posmā aptuveni pirms 12 - 15 tūkstošiem gadu. Gaujas senleja arī ir leduslaikmeta veidojums. Tā ir Baltijas dziļākā ielejveida forma, viens no krāšņākajiem un varenākajiem reljefa veidojumiem Latvijā, vismaz pagaidām, kamēr Daugavas senleja ir appludināta. 

Gaujas Senlejas garums pārsniedz 80 km, bet dziļums, dziļākajā posmā pie Siguldas, ir vairāk kā 80-mit metru. Veidošanās laikā senleja ir bijusi vēl krietni dziļāka, bet tagad daļēji aizpildījusies ar ledāja kušanas ūdeņu nogulumiem.

Lielākās Gaujas pietekas (Amata, Rauna, Brasla, Līgatne u.c.) arī tek senlejās, kas ir veidojušās kā Gaujas senlejas pietekas vai atzari. Teritoriju, ko aizņem Gaujas senleja kopā Gaujas pieteku senlejām, mēdz dēvēt par Gaujavu vai Gaujavas zemieni.

Gaujas senleja ir pašlaik pats iespaidīgākais Latvijas dabas ģeoloģiskais veidojums, kas veidojies ledāju un tā ūdeņu kušanas ietekmē, uzsvēra Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts - Dainis Ozols, kurš vairāk pastāstīs par Gaujas senlejas reljefa veidošanos.

„Gaujas senleja veidojusies tādā ļoti īpašā vietā, kur nomainās pamatiežos smilšakmeņi. Tas ir ziemeļos un tālāk uz dienvidiem pamatiežu virsu veido cietie dolomīti. Līdz ar to ledāju šļūdonis varēja viegli izgrauzt to ziemeļu daļu un, tad savā kustībā tas atdūrās pret cietajiem dolomītiem un veidojās tāda nosacīta robeža, kur daļa no ledāja apstājās un kušanas ūdeņi, kas zem ledāja plūda, tiem bija jāmeklē ceļš kaut kur projām uz pasaules okeānu. Un tad viņi arī izgrauza tādu ļoti dziļu ielejveida formu tieši gar šo robežu, kur nomainās smilšakmeņi ar dolomītiem un kur arī šobrīd - robeža starp Vidzemes augstieni un Ziemeļvidzemes zemieni.”

Ozols piebilda, ka unikālais reljefs veidojies pat ne pēdējā apledojuma laikmetā, bet jau iepriekšējā apledojumā vai pat vēl senāk. Par to liecinot noguluma ieži, gan smiltis, gan māli, gan paša ledāja nogulsnētais materiāls Gaujas senlejā.

Tur zem plānajiem leduslaikmeta nogulumiem ir izplatīti salīdzinoši neizturīgi devona ieži – smilšakmeņi un māli. Senleja ir dziļi iegrauzusies irdenajos devona pamatiežos. Īpaši krāšņas ir vidējā devona Gaujas svītas smilšakmeņu klintis (“jeb ieži”), kas atsedzas senlejas nogāzēs.

Savukārt senlejas nogāzes izrobo dziļas gravas un senāki gravām līdzīgi iegrauzumi. Senleja un tās stāvās nogāzes ietver ļoti lielu dzīvās un nedzīvās dabas daudzveidību – pašu Gauju, nogāžu mežus, palieņu pļavas, vecupju ezeriņus un purvus, klintis, alas, avotus, avoksnājus, kas veido krāšņas ainavas un ko apdzīvo liels daudzums dažādu dzīvo radību.

Lielā mērā krāšņie Gaujas krastu atsegumi savā skaistumā un varenībā pastāv tāpēc, ka tiek nemitīgi atjaunoti. Pavasara palos Gauja izskalo krauju pamatnē esošo smilti, kā rezultātā stabilitāti zaudējusī nogāze nobrūk. Paejot gadiem nobrukumi rodas citās vietās, kamēr senāko izskalojumu posmi aizaug. Krastam nobrūkot lejup noslīd arī priedes un citi koki un vēlāk, atrodoties ūdenī, kalpo kā dabīgs aizsegs krastu izskalošanai. Atsegumus Gaujas krastos veido gan senie devona smilšakmeņi, gan arī pašas Gaujas pirms gadu tūkstošiem nogulsnētās smilts.

Palu laikā Gauja strādā savu dienišķo darbu – nodrošina smilšu pienesumu jūras pludmalēm, pamazām pārvieto savu līkumu (jeb meandru) lokus, izskalo pa kādam krasta posmam un kraujā augošam kokam.

Mierīgākajās vietās, krastu ielokos vai vidus sērēs smiltis nogulsnējas veidojot piegultnes vaļņus un nelielas salas.

Vietumis straumju virpuļi aiz siekstām vai sēru stāvās nogāzēs var radīt nestabilu smilts sagulumu - plūstošās smiltis, kas būs reāls drauds bezrūpīgam peldētājam.

Tomēr nevienai citai Latvijas upei nav tik jaukas un atpūtnieku vilinošas krasta sēres kā Gaujai, un pēc palu līmeņu nokrišanās tās ar savu svaigo smilšu kārtu būs laba vieta kur aizstaigāt zaļumniekiem jeb vasarniekiem vai piestāt laivotājiem.

Turpinājumā dziesma Gaujai – solists Edgars Zveja.