Latvijas ziemeļdaļā debesu zilgmē spoguļojas 13,5 km garais un 40 kvadrātkilometrus plašais Burtnieku ezers. Te ezera krastos pie Zvejnieku mājām Rūjas ietekas rajonā, kā arī Riņņu kalnā pie Salacas iztekas jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu parādījās pirmās cilvēku apmetnes.

Arheologa Franča Zagorska vadītajos arheoloģiskajos izrakumos Burtnieku ezera teritorijā atrasti 315 apbedījumi. Tie zemē guldīti vairāk nekā trīs tūkstošus gadu ilgā laika posmā. Vēl joprojām, pateicoties arheoloģes Annas Zagorskas neizsīkstošajai enerģijai, turpinās senās cilvēku dzīvesvietas apsekojumi, uzvēra Saldūdens biotopu eksperts Andris Urtāns.

„un Zvejnieku kapulauks ir viens no lielākajiem un labāk izpētītajiem akmens laikmeta kapulaukiem ne tikai Baltijā, bet arī visā Ziemeļeiropā.”

Kāpēc gan, runājot par Dabu, mēs pieminam arī tālāko laiku Burtnieku ļaudis?

Tāpēc, ka te, ezera krastos, kopš senseniem laikiem cilvēki iemācījās novērtēt  vismazākās Dabas veltes, lai izdzīvotu sev atvēlēto laiku. Par to liecina ezera krastā esošā Riņņu kalniņā atrastais vairāk nekā metru biezais seno cilvēku izēsto un izmesto ķīļveida perla-mutreņu čaulu slānis. Mēs varam tikai bijīgi noliekt galvas, iedomājoties, kā te gadu no gada, paaudzi pēc paaudzes slapjajos un aukstajos ūdeņos bērni un sievietes gliemeņu meklējumos pārskatīja sēkli pēc sēkļa. Jo tas bija vieglākais darbs. Vīri pa to laiku darīja “nopietnās lietas” un gāja medībās.

Ezers un tā krasti joprojām glabā Dabas veltes. Tieši tāpēc Burtnieku ezera apkārtnē gandrīz 1766 hektāru platībā izveidotas divas Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Tur mīt aizsargājumi putni un palieņu pļavās un mežā dažādas dzīvotnes.

Tāpat palieņu pļavās joprojām varam izbaudīt gan griežu naksnīgo “griešanu”, gan visā pasaulē ‘nu jau par retumu kļuvušo ķikutu pieklusinātajās dziesmās. Šeit ir sastopama viena no lielākajām ķikutu saimēm Latvijā.

Putnu pazinēji vienas dienas laikā no Burtnieku poldera spēja ieraudzīt 80 putnu sugas, kas varētu būt vēl krietni lielāks.

Izrādās, Burtnieki piesaista aizvien jaunus iemītniekus. Ezera piekrastes augājā  arvien biežāk var manīt lielos baltos gārņus. Tie ir pēdējo desmitgažu jaunpienācēji no Centrāleiropas un, kuri vēl nav līdz galam iepazīti.

Savukārt ezera piekrastes seklumā ir iespējams vērot Daudzveidīgo sēd-gliemeņu kolonijas. Tās ir asas un ne viens vien ezera apmeklētājs uz tām ir sagriezis kājas. Tāpat sēdgliemeņu kolonijas mēdz nosprostot hidroelektrostaciju aizvarus. Taču vienlaikus tās ir arī nozīmīgs barības avots te mītošajiem vietējiem organismiem, kā arī palīdz attīrīt ūdeni.

Tie ir tikai nedaudzi likteņi. Un tik daudz joprojām nezināmā. Cerams, ka daudz ko pieredzējušā ezera apkaime mums atklās vēl kādus iepriekš nezināmus stāstus un likteņus.

Turpinājumā Uldis Stabulnieks un Latvijas Radio Bigbenda ritma grupa ar dziesmu „Burtnieks”