Nesen klajā nākusi Ingvara Leiša un fotogrāfa Ulda Brieža grāmata “Latviešus Sibīrijā meklējot” - tās pamatā ir Ingvara dienasgrāmata, kuru ilustrē Ulda fotogrāfijas. 1975. gadā abi apzinājuši tautiešus Sibīrijā, no maija līdz novembrim ar velosipēdiem virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku.

“Man laimējās būt pirmajam – latviešus Sibīrijā abi ar Uldi uzmeklējām vēl tad, kad tas bija aizliegts,” saka Ingvars Leitis – mūziķis, rakstnieks, hipijs, brīvdomātājs, Latvijas vēstures pētnieks - un vienlaikus arī latviešu leģendārās rokgrupas KATEDRĀLE producents un arhivārs.

Kolīdz uzzināju, ka trešā daļa jeb 70 tūkstoši Krievijas latviešu ir iznīcināti trīsdesmito gadu genocīdā, radās interese, kas no viņiem tur palicis pāri. Vienīgais veids, kā tolaik varēja apmeklēt un izpētīt Sibīriju, bija došanās velobraucienā, jo citādi mūs ļoti ātri paņemtu ciet…

Gatavojos astoņus mēnešus, sēdēju bibliotēkās, lai atrastu 50 svarīgākās apdzīvotās vietas. Brauciens tika iemānīts pat žurnālā “Zvaigzne” – Uldim bija labs draugs redakcijā. Nodrukāja divas reportāžas, bet brīdī, kad izdevniecībā uzzināja, ar ko mēs pa īstam tur nodarbojamies, trešo “Zvaigznes” tirāžu iznīcināja.

Un vēl - viena lieta ir par genocīda zvērībām lasīt, bet pavisam cita – to dzirdēt no aculieciniekiem. Reizēm uzklausīto stāstu iespaidā bija grūti pabraukt...

Ingvars atminas, ka ceļā iznācis dabūt arī ģitāru un pamuzicēt. “Ne jau ko sarežģītu – spēlēju Raimonda Paula gabalus, un latvieši tos klausījās ar lielu prieku. 1975. gada brauciens uz Sibīriju nebija pēdējais – turpināju turp braukt un tautiešiem mācīt latviešu valodu līdz pat 1978. gadam. Kad “iestādes” uzzināja, ka braucu tur katru gadu, izsauca mani un teica, ka varu arī atpakaļ neatbraukt. Kā Uldis smējās – esmu pirmais latvietis, kuram tika aizliegts braukt uz Sibīriju...”

Taču 60. gadu beigās Ilgvars vēl nebija velobraucējs un vēstures pētnieks, bet gan brīvdomīgs jauneklis ar vēlmi spēlēt rokmūziku. Muzicēšana notika pirmās latviešu oriģinālrokgrupas KATEDRĀLE ietvaros, un tieši viņš bija grupas idejiskais iedvesmotājs un producents un arī grupas mēģinājumi notikuši akurāt Ingvara dzīvoklī.

Nebiju jau nekāds mūziķis, drīzāk izpriecu industrijas melnstrādnieks - muzikants, kas iztiku pelna, spēlējot ballēs, kāzās un citur,” stāsta Ingvars:

Satiku zēnus no KATEDRĀLES, novērtēju viņu lielisko māksliniecisko līmeni un talantu. “Bītlus” viņi bija nokopējuši viens pret vienu, taču redzēju arī, cik augstā līmenī bija viņu pašu sacerētā oriģinālmūzika!

Puišiem nebija, kur likties, mētājās viņi pa Bausku, tāpēc piedāvāju viņiem savā dzīvoklī taisīt augšā programmu ar pašu kompozīcijām. Iepazīstināju zēnus ar ģeniālo Eināru Raibo – labāko bundzinieku visā Padomju Savienībā, starptautisko konkursu laureātu. Sākām strādāt gada sākumā, un jau aprīļa beigās jau bija pirmā uzstāšanās...

Tā arī radās grupa KATEDRĀLE, kuras zelta sastāvā muzicēja Vilnis Šmīdbergs (šodien labi zināms kompozīcijas vecmeistars), ģitārists Gunārs Šimkus (izcilo pianistu Vestarda un Aurēlijas tētis) un jau minētais Einārs Raibais:

Bija 1969. gads. Paralēli darbojās EOLIKAS pirmais sastāvs, MENUETS un Imants Kalniņš, pret kuru bija represijas, un Pits Andersons, kurš jau bija aizliegts. Savu kulta mirkli un zvaigžņu stundu KATEDRĀLE piedzīvoja, spēlējot koncertus Asaros. Tos atceras gandrīz visi tās paaudzes cilvēki...

KATEDRĀLES mūžs bija spilgts, taču īss – pastāvējusi vien trīs gadus, grupa izjuka 1971. gadā. Vilnis, Gunārs un Ingvars savus spēkus vēlāk izvērsa grupā SĪPOLI, kurā no 1978. gada iesaistījās arī komponists Mārtiņš Brauns – kaismīgs KATEDRĀLES fans.

Interesanti, ka 1969. gadā KATEDRĀLI pamanījis Raimonds Pauls un nekavējoties vēlējies uzstāties vienā koncertā, kur pirmajā daļā muzicētu pats, bet otrajā - KATEDRĀLE. Taču padomju funkcionāri šo ideju izravējuši jau pašā saknē...

Tiesa gan, ar Maestro gādību 1975. gadā iznākusi mazā skaņuplate ar KATEDRĀLES dalībnieku dziesmām, tomēr grupas skanējumu tās neatspoguļo. Arī savulaik pašu mājās ierakstītās dziesmas nelaimīgas sagadīšanās dēļ ir gājušas bojā.

Tomēr zināmu ieskatu šīs grupas skanējumā var gūt, noklausoties ar Gunāra Šimkus līdzdalību no jauna ierakstītās KATEDRĀLES dziesmas “Avots” un “Tas trakais kavalieru gads” - kā par tām izsakās pats Ingvars:

skanējums ir tieši tāds, kāds tas bija KATEDRĀLEI - bet labākā kvalitātē!