Daudzviet Ziemassvētku eglītes jau stāv svētku rotā, bet daudziem rotāšanas prieks vēl priekšā. Eglītes rotāšanai un ir sava vēsture un simbolisms, bet pirmkārt eglīte ar savu smaržu un skaistumu mājās ienes svētku sajūtu.

Sendienās latvieši eglīti rotājuši mežā ar dabas veltēm. Tā mūsu senči ziedoja un pieminēja senču senčus, kā arī pie viena iepriecināja meža zvēriņus un putniņus. Vēlāk, kad eglītes sāka nest mājokļos, tāpat kā mūsdienās, vislielākie prieki bija bērniem. Prieku sagādāja gan eglītes izraudzīšanās, gan mājās ienešana, gan arī rotāšana ar pašu darinātām rotām. Rotājumi parasti bija no salmiem, niedrēm, zariņiem, čiekuriem, krāsainiem dzīpariņiem un putnu spalvām. Attīstoties rotāšanas tradīcijai, eglītē kāra arī ēdamas lietas, tad parādījās stikla rotas, vēlāk arī plastmasa.

Kā jau daudzos svētkos, mūsdienās Ziemassvētku svinēšanā jaucas kristīgās un pagāniskās tradīcijas. Izņēmums nav arī Ziemassvētku eglītes rotāšana. Saglabājušās liecības jau no 16. gadsimtā par egles rotāšanu, godinot Jēzus bērniņa piedzimšanu. Senatnē populāra rota bija papīra rozes. Roze ir Jaunavas Marijas simbols. Vēlāk eglītēs parādījušies salmu un papīra eņģelīši, kā arī zvaigzne egles galotnē, atgādinot par Bētlemes zvaigzni, kas atklāja austrumu gudrajiem Jēzus Kristus dzimšanu. Zvaigzne ar citādu nozīmi ļoti populāra bija Padomju Savienībā. Padomju cilvēks, sagaidot Jauno gadu, savu eglīti varēja izpušķot kā kremļa miniatūru un ar kremļa zvaniem svētkus svinēt.

Latvijā Eglīšu rotāšanas mode ieguva jaunus apgriezienus 90-tajos gados. Mēs atkal varējām svinēt Ziemassvētkus un pušķot Ziemassvētku, nevis Jaungada eglītes. Gandrīz katru gadu bija kādi jauninājumi. Piemēram, parādījās vienā krāsā vai krāsu salikumā rotāta eglīte. No rotājumu krājumiem pazuda salavecīši, sniegbaltītes, atgriezās eņģelīši. Ir arī dažas nezūdošas vērtības, kas gājušas cauri visām varām. Tās noteikti ir piparkūkas un krāsainās, spīdīgās bumbas un bumbiņas.