Šīs dienas Ziemassvētku stāstu kalendāra gaviļniece ir piparkūka. Šī smaržīgā garduma vēsture esot gadu tūkstošiem sena. Jau senajā Ēģiptē varētu būt darināti kaltēti medus un garšvielu cepumiņi.

Viduslaiku Eiropā kas līdzīgs piparkūkām bijis zināms Francijā pirms apmēram 1000 gadiem. Dziļā slepenībā klosteru mūki cepa medus un garšvielu izstrādājumus, ko sauca par medus kūkām vai medus plāceņiem. Tās pārdeva klosteru aptiekās, jo ļaudis zināja gan medus, gan garšvielu ārstniecisko dabu. Atļauties šādas „zāles” varēja tikai retais, jo visas sastāvdaļas bija ļoti dārgas. Kā visos laikos, arī toreiz, atradās ekskluzīvu preču pircēji un mūkiem bija iespēja nopelnīja naudu klostera uzturēšanai.

Tādas piparkūkas, kādas mēs pazīstam šodien Latvijā radušās Vācijā.

Nirnberga lepojas ar piparkūku galvaspilsētas statusu, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas "Lebkuchen". Tās cept drīkstēja tikai labākie cepēji no labākajiem. Pirmie 14 oficiāli atzītie piparkūku cepšanas meistari savu amata ģildi izveidoja 1643. gadā Vācijā. Divus gadus vēlāk izdoti pat speciāli „piparkūku statūti”. Tie noteica stingrus piparkūku cepšanas un pārdošanas noteikumus. 

Vēlāk piparkūkas sāka cept visā Eiropā, tās bija dažādas formas, dekorētas ar riekstiem, šokolādi, pūdercukuru. Piparkūku mājiņas parādījās salīdzinoši nesen, tikai 19. gadsimtā. Nav tiešu pierādījumu, ka raganas piparkūku mājiņa bija tikai brāļu Grimmu fantāzija pasakā „Ansītis un Grietiņa”, tomēr tāds viedoklis pastāv. Iespējams, viņi pie kāda cepēja vai cepējas guva iedvesmu, bet tādu pierādījumu nav. Lai nu kā tur bijis, bet pēc šīs pasakas piparkūku mājiņas kļuva arvien populārākas.

Visizplatītākā piparkūku forma ir sirds. Bez lielām un mazām piparkūku sirdīm un sirsniņām nav iedomājams Ziemassvētku laiks. Mūsdienās tās ir Ziemassvētku gardumi, dāvanas un rotājumi.