Ziemas saulgriežu dienā Ziemassvētku stātu kalendāra goda vietā Bluķis. Tas, kuru ziemas saulgriežos senais latvietis vilcis cauri laiku laikiem. Ziemas saulgrieži ir pagrieziena punkts, kad gada vistumšākajā laikā saulīte atkal sāk ceļu kalnup. Bluķa vilkšanas pamatā arī ir simboliska saules vilkšana kalnā. Ar laiku šī tradīcija apauga un papildus kļuva par ļaunuma iznīcināšanas iespēju.

Bluķa vilkšanai ir kārtīgi jāsagatavojas. Iepriekš jānolūko pamatīgs koka bluķis, vislabāk ozola.  Tam jāpiestiprina virves. Ziemassvētku vakarā vīri, arī sievām piepalīdzot, aiz virvēm velk bluķi ne tikai kalnā un lejā, bet visur, kur nepieciešama svētība, kaut pa visu pagastu. Kas svarīgi, bluķa vilkšana nav klusējošs gājiens, tā ir kārtīga trokšņošana, klabināšanās, grabināšanās, pa laikam uzdziedot arī pa dziesmai, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. Kad izstaigātas visas svētījamās vietas, tad bluķi upurē, sadedzinot līdz ar visām pērnā gada neveiksmēm un, kas svarīgi, ar visām sliktajām domas.

Lai visas sliktās domas un likstas pārvēršas pelnos un vairs neatgriežas.