Dziedāšana nav taurēšana! Dziedāšana ir sava dvēseliskā stāvokļa projicēšana, transformēšana skaņā. Nevar kļūt par dziedātāju, ja tev nav citiem ko teikt – tā savulaik izteicies dziedātājs Viktors Zemgals, kas pēc izglītības ir mūzikas pedagogs. Viņa pirmā dziedāšanas skolotāja bija Edīte Kokare, leģendārā diriģenta Imanta Kokara sieva, Viktors mācījies arī pie izcilā, Itālijā skolotā tenora Leonīda Zahodņika, tādējādi likdams akadēmiskus pamatus savai karjerai, kas iestiepusies vairāku gadudesmitu garumā.

Ja kopš 90. gadiem Zemgala daiļradei raksturīgs šlāgermūzikas piesitiens, tad savā trakulīgajā jaunībā Viktors gribēja dziedāt rokenrolu. Un to arī darīja grupā Dzintara lelles, tomēr, kad viņš vēlējās roķīģu balss tembru iegūt ar pīpes pīpēšanu, nekas neiznāca. Turklāt jau darbs VEF kultūras pils rēvijās, vēlāk Aleksandra Kublinska ansamblī Jūrmalas balsis, tad kvartetā Eolika neizbēgami ievirzīja Viktora Zemgala balsi tādā gultnē, kas parasti tiek raksturota ar apzīmējumu – estrāde.

Tātad, estrādes dziedātājs Viktors Zemgals un viņa 1987. gada priekšnesums kopā ar Eoliku ansambļa toreizējā transformācijā. Skanēs Aleksandra Kublinska sacerētā Maza dziesma lielai pasaulei ar Skaidrītes Kaldupes ziemīgo dzeju.