Kad pērnruden 75. jubilejā sveicu komponistu Gunāru Freidenfeldu, pieminēju, ka top autorkoncerts, un nu šī diena ir pavisam tuvu. 8. aprīlī Ādažu kultūras centrā notiks Gunāra Freidenfelda jubilejas sarīkojums Melodiju karuselis mūža garumā. Tajā uzstāsies Margarita Vilcāne un Viktors Lapčenoks, Normunds Rutulis un jubilāra vadītais Ādažu vīru ansamblis, kā arī Ivara Krauča vadītais vokālais ansamblis Mēs tikāmies martā un Inese Bumbiere, jauniešu koris Mundus, bērnu popgrupa Rakari, bet par dejām gādās grupa Zeļļi.

Gunārs jubilejas koncertā gan dzirdēsim vien dažas no viņa vispopulārākajām dziesmām – skanēs slavenais Kaktuss un Viktora Lapčenoka debija Rīgas estrādes orķestra sastāvā Skopa vīra kāzas. REO sastāvā Freidenfelds muzicēja no 1963. līdz 1974. gadam, tiesa, ar būtisku pārtraukumu, kad tika iesaukts obligātajā karadienestā un nonāca slavenajā karavīru ansamblī Zvaigznīte. Līdz ar to muzicēšanā nekāda pārtraukuma nebija.

Un vispirms klausītāji Gunāru iepazina trompetista amatā - jau bērnībā Bolderājā uzaugušais Gunārs trompetes skaņas iemīļoja sava brāļa priekšnesumā, iemācījās spēlēt pats, un šī māksla pilnveidota vispirms 19.vidusskolas pūtēju orķestrī, vēlāk dārziņskolā, tad neskaitāmos deju vakaros dažādu ansambļu un orķestru sastāvā. Nopietnākais no tiem bija Ivara Mazura vadītais džeza orķestris Armatūra, kurā Gunārs spēlēja no 1960. līdz 1962. gadam.

1965. gadā tika pabeigta pūšaminstrumentu nodaļa Latvijas valsts konservatorijā. Un, apzinājies sevi kā spējīgu komponistu, Freidenfelds mūzikas augstskolā iestājās otroreiz, 1973. gadā, pāris gadu aizvadot Ģederta Ramana kompozīcijas klasē, taču pie skaņraža diploma tā arī netikdams. Studijām īsti laika nebija, kopā ar REO notika neskaitāmi koncertceļojumi, tapa pirmās dziesmas, kuras klausītāji uzņēma ļoti atsaucīgi. Par pirmo skaļo panākumu Gunāram kļuva vispirms Zdislava Romanovska, tad Andreja Lihtenberga skandēto Zilos svārkos meitene 1969. gadā. Sekoja Kaktuss, Ūdensnesējs, Saules kalēji, Rudens roze, protams, ļoti populārā Taču. Taču šais gados, kad tapa šie Freidenfelda skaņdarbi Mikrofona aptauja bija aizliegta un dziesmas neieguva tik plašu skanējumu, kā varētu. Iznāca viena mazā autorplate, otra, bija gatava arī trešā plate, taču to cenzūra aizliedza izdot.

Līdz ar Rīgas estrādes orķestra likvidēšanu trompetists Gunārs Freidenfelds pievērsās administratīvajam darbam E. Melngaiļa Tautas mākslas namā, kļuva par pedagogu Kultūras darbinieku tehnikumā un muzikālās idejas īstenoja kopā ar TTP kultūras nama ansambli Prauli, kur tobrīd dzied pavisam jauniņā Mirdze Zīvere. Tieši Mirdza bija pirmā dziesmas Ūdensnesējs izpildītāja, ar Prauliem Freidenfelds piedalījies arī festivālā Liepājas dzintars.

Tad 1976. gadā sekoja uzaicinājums Gunāram veidot kolhoza 9.maijs estrādes ansambli Ceļavējš, kam atkal tika komponētas dziesmas – par solisti grupā kļuva Gunāra sieva Margita, ar kuru iepazīšanās notika Rīgas estrādes orķestrī, kur Margita dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī. 1978. gadā Freidenfeldi nonāca Ādažos, kur Gunāram tika uzticēta estrādes ansambļa vadība. Pēc tam kā sava ciemata patriots vairāk nekā 25 gadu garumā Freidenfeldu pāris muzikāli skoloja mazos ādažniekus bērnu vokālajā grupā Vējupīte.

Un garajā komponista, trompetista, diriģenta un aranžētāja Gunāra Freidenfelda veikumu sarakstā ļoti svarīgs ir darbs Latvijas radio. 1982. gadā Freidenfelds sāka strādāt par mūzikas redaktoru, 90. gados viņš bija 2. programmas mūzikas direktors, no 1995. gada strādāja Latvijas radio 2, no kura arī 2009. gadā devās pelnītā atpūtā. Taču atpūta tā ir tikai uz papīra – Gunārs vada Ādažu vīru ansambli, ar kuru tad arī kopā dziedās savā beneficē 8. aprīlī Ādažu kultūras centrā. Un sarīkojumam jubilārs gatavojas ļoti nopietni, no sava vairākos simtos mērāmā dziesmu pūra gaismā celdams vien pārdesmit paraugu. Bet šim vakaram izraudzījos dziesmu, kuras nebūs gaidāmā jubilejas koncerta programmā – skanēs Gunāra Freidenfelda dziesma Ģerānija ar Arvīda Skalbes dzeju Žorža Siksnas priekšnesumā.