Gluži neticami, cik ātri steidzas laiks. To saku ne tikai par faktu, ka jau klāt augusts, bet arī par to, ka mūsu lieliskajam un populārajam dziedošajam aktierim Ivaram Kalniņam jau 70. Liekas, pavisam nesen viņš tēloja apburošo jaunekli Italo filmā „Agrā rūsa” un Tomu Fenelu kinolentē „Teātris” partnerībā ar Viju Artmani, bet neilgi pirms tam bija liecinieks Zaķusalas apbūves pēdējām dienām filmā „Ābols upē”, kur pirmoreiz redzējām Kalniņu spēlējam ģitāru. To, kā viņš to dara, piedzīvoja arī Dailes teātra apmeklētāji jau tālajā 1974. gadā, kad Ivars Kalniņš atveidoja galveno lomu izrādē „Orfejs”. Tajā skanēja Ulda Stabulnieka mūzika, no tās savu dzīvi uzsāka dziesmas „Romance” un „Pērkons nāk”, Kalniņa balss iemūžināta arī „Balādē par Johanu” tā arī nepabeigtajā filmā „Piejūras klimats” sadarbībā ar ansambli „Menuets”.

Mūzika 1948. gadā Rīgā, Grīziņkalnā četru bērnu ģimenē dzimušajam Ivaram Kalniņam ir šūpulī likta. Mamma labi dziedāja, viņa arī Ivaru ar vecāko brāli aizveda uz Zvaigžņu ielas klubiņu „Pirtiņa”, kur diriģents Prūsis mācīja bērniem spēlēt visdažādākos instrumentus - mandolīnu, ģitāras, bijis vesels bērnu orķestris. Mūzikas skolā gan brāļi Kalniņi nav gribējuši iet, kad tomēr sagribējuši mācīties - bijis jau par vēlu, bet nokavētais atgūts skolas korī, pāris rokansambļos, kur nācies dziedāt arī lauzītā angļu valodā. Dziesmas tika pārrakstītas, magnetofonu klausoties, kopēts Elviss Preslijs un bītli. Zēni paši lodējuši pastiprinātājus, un visas iegūtās zināšanas Ivaram noderēja vēlāk Konservatorijas aktieru fakultātē.

Vispirms gan jau agri atslēdznieka darba gaitas sākušais jauneklis nonāca Rīgas Tautas kinoaktieru studijā, un tolaik Ivars jau spēlēja ģitāru un ballītēs dziedāja. Dziedāt nācās daudzās Dailes teātra izrādēs, kurās Kalniņš piedalījās, studēdams Dailes jauno aktieru kursā. Ne tikai lugā „Atjautīgā aukle” un citos uzvedumos, bet vairāk par aktiera algu varēja nopelnīt ar koncertiem kolhozos un padomju saimniecībās. Kopā ar kursabiedru Jāni Paukštello Ivars Kalniņš izveidoja aktieru kopu, kurai pievienojās Andris Bērziņš un Varis Vētra, un tapa „Mūžīgais unisons”. Drīz vien Latvijā nebija tādas vietas, kur jaunie dziedošie aktieri nebūtu uzstājušies. Dziedājuši gan lielos lauku kultūras namos, gan mazos ciemu klubiņos, pat fermās un reizēm notikuši pat četri koncerti dienā. Un kad aktieru ansamblim „Mūžīgais unisons” uzmanību pievērsa Raimonds Pauls, mākslinieku slavai jau nebija robežu.

Dziedošā aktiera gaitas nenozīmē, ka Ivaram Kalniņam būtu par maz talanta dramatiskām lomām – tādas atveidotas gan izrādē „Mindaugs”, gan Raiņa lugā „Indulis un Ārija” titullomā. Savu dramatisko personības pusi aktieris atklāja, sadarbībā ar komponistu Artūru Maskatu dziesmu un dzejas izrādē „Si minors” ar Ojāra Vācieša pantiem, kas tika uzvesta 1982. gadā. Šīs dziesmas Kalniņš ņēma līdzi arī koncertbraucienā uz Ameriku 90. gadu sākumā pie turienes tautiešiem, bet kopumā šais 50 daiļrades gados apceļotas daudzas valstis, kur arī daudz dziedāts.

Ne tik daudz Ivara Kalniņa dziedātāja talants izmantots viņa kinolomās, kuru ir vairāk nekā 100, bet visas neviens nav saskaitījis. Un joprojām, vispirms jau pateicoties melodrāmai „Ziemas ķirši” latviešu aktieris bijušās PSRS teritorijā tiek uzskatīts par Baltijas vīrieša etalonu.

Paralēli darbam teātrī un kino Ivars Kalniņš ieskaņojis 4 soloalbumus, kuros iemūžinājis dažādu autoru, arī latviešu tautas dziesmas, un uz savām lielajām jubilejām viņš nereti rīkojis īpašus koncertus. Par godu septiņdesmitajai gan koncerts netika izsludināts, aktieris bija īpašais viesis festivālā „Jūras pērle” Dzintaros, kur skanēja dziesmas un mūzika no kinofilmām un mūzikliem, kuros Kalniņš ir piedalījies. Vairāk par viņa piedzīvoto uz skatuves un ikdienā var lasīt grāmatās, kuru autores ir Gundega Zeltiņa un Līga Blaua, bet šovakar, godinot izcilo skatuves mākslinieku 70. jubilejā, dzirdēsiet Artūra Maskara dziesmu „Puteklis” ar Aleksandra Čaka dzeju 1989. gada ierakstā.