Šai stundā atkal piedāvāju ieskatīties Zigurda Rezevska komponista portfelī ceļā uz šī ražīgā mūziķa – sitaminstrumentu speciālista, pianista, aranžētāja un kolektīvu vadītāja 80. jubileju. Starp citu, mācoties dārziņskolā, kurā Rezevskis iestājās klarnetes klasē, bet vēlāk pārgāja uz sitamo instrumentu klasi, divas reizes mests ārā no skolas, jo ļoti nopietni aizrāvās ar džezu un vieglo mūziku. Pēdējās klasēs puisis jau sita bungas ballītēs klubā „Draudzība”, arī ārzemju jūrnieku klubā un citur.

Tolaik valdīja filozofija, - „ja spēlē džezu, esi saistīts ar varas ienaidniekiem Amerikā”. Par laimi direktors Sīpolnieks uzskatīja, ka tik traki nav, un Zigurds godam 1959. gadā pabeidza dārziņskolu. Sekoja studijas konservatorijā, un tā kā Rezevskim piederēja pašam savs instruments, marimba, viņu kā solistu pēc augstskolas 1963. gadā nozīmēja darbā par solistu Latvijas Filharmonijā. Tur aizvadīti vairāki gadi, gan Rīgas estrādes orķestra rindās, gan pie bungām Aleksandra Kublinska izveidotajā vokāli instrumentālajā ansamblī „Rīga”, kur solisti bija Zdzislavs Romanovskis un Margarita Vilcāne.

Tāpat kā bungu spēli džeza stilā Rezevskis studēja pēc ierakstiem un kolēģu padomiem, tāpat kompozīciju un aranžēšanu viņš apguva praktiskā pieredzē, dažkārt lūdzot padomu kolēģiem. Kas zina, varbūt viņu vidū bija arī Kublinskis, kuru Zigurds ansambļa Rīga laikos atceras kā visā pilsētā pamanāmu švītu, allaž elegantu, ar spīdoši nopucētām lakkurpēm un žilbinoši baltu kreklu. Arī Zigurds Rezevskis pats allaž izcēlies ar glītu ārējo izskatu, tiesa, raksturs viņam pavisam atšķirīgs no Kublinska ekspansijas. Rezevskis allaž bijis ieturēts, nosvērts, drīzāk savrups nekā sabiedrisks, ļaujot savā dvēselē ieskatīties ar savas mūzikas starpniecību. No tās vaļā šķirsim dziesmu „Ābeles raud”, kas tapusi ar Jeronīma Stulpāna dzeju. Radio studijā to 1977. gadā iedziedāja Viktors Lapčenoks.