18. martā saņēmām sēru ziņu no Čikāgas – mūža miegā aizmidzis Alberts Legzdiņš, dziesminieks, leģendārā ansambļa Čikāgas piecīši dibinātājs un vadītājs, aktīvs trimdas latviešu kultūras dzīves organizētājs. Un droši vien Alberta sacerētās dziesmas Par mani, draudziņ, nebēdā, Es redzēju bāleliņu, Made in Latvija, Es savai līgavai, Alus dziesma, Skroderzeļļi un daudzas citas zina vai ikviens latvietis. Legzdiņš ne tikai sacerēja pats savas dziesmas, bet arī latviskoja lielos amerikāņu grāvējus, iekļaudams tos Piecīšu repertuārā, un tādējādi darīdams zināmus arī šejieniešiem.

Jā, tagad grūti aptvert, ka kopš 1963. gada izdotās Čikāgas piecīšu skaņuplates mēs šeit, Latvijā, iepazinām, kā tagad teiktu, nelegālu magnētisko kopiju veidā, kas ceļoja no rokas rokā, radot būtisku priekšstatu par tautiešu dzīvi aiz dzelzs priekškara. Legzdiņš radījis vārdus arī vairākām skaistām dziesmām, kuru mūzikas autors bijis Armands Birkens, turklāt uz Alberta pleciem gūla viss organizatoriskais darbs, kāds bija jāuzņemas, kad sākās Piecīšu koncertceļojumi pie latviešiem dažādos kontinentos un valstīs. Par to viņš pats uzrakstīja grāmatu Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi, kas pirms dažiem gadiem izdota atkārtoti, taču Alberts bija apņēmības pilns sacerēt vēl personiskākus memuārus, aprakstot savu bērnību. Kaut gan dzīves pēdējos gados Piecīšu vadonis bija apguvis datorrakstu, šis aparāts likās sazvērējies pret Alberta centieniem sazināties ar e-pastu starpniecību. Lielākoties Legzdiņš savā rakstniecībā izmantoja 1931. gada rakstāmmašīnu Continental ar latviešu burtiem, kad pēc katra piesitiena uz balta papīra parādījās melns burts. Un mūzikā Alberts par nošu atslēgas apguvi nebija tālāk ticis – savas dziesmas notīs nepierakstīja, kas gan nekad nav bijis šķērslis to ceļam pie klausītāju sirdīm.

Alberts Legzdiņš dzimis 1933. gada 1. maijā Rīgā, viņa vecāki bija šķīrušies, zēnu audzināja vecāmāte, liela pasaku stāstītāja. No tēva mantots gan staltais augums un ārējais izskats, kā arī Alberta vārds, kuru Legzdiņš devis arī savam dēlam, gan  mīlestība uz lasīšanu, kino, bet no mātes – lielā uzņēmība. Alberts izglītojās Vāgnera institūtā, tad 36. pamatskolā, desmit gadu vecumā tika pie vijoles un arī privātskolotājas. Spēlēt vijoli zēnam nepatika, taču klavieres viņam neviens nepirka. Tikai vēlāk, 2. pasaules kara laikā ar mammu aizklīdis līdz Vācijai, Alberts Legzdiņš tika pie vecmāmiņas dāvināta akordeona, ar kuru muzicēja bēgļu nometnē Eslingenā rīkotajos sarīkojumos un paņēma līdzi uz Ameriku.

Darba gaitām Kolumbusas pilsētā sekoja ceļš uz Čikāgu ar nodomu spēlēt futbolu labā komandā. Futbols bija Alberta otrā mīlestība aiz mūzikas, viņš strādājis arī par futbola treneri, taču pamatā visu brīvo laiku kopš Piecīšu dibināšanas 1961. gadā aizņēma mūzika. Viņš iemācījās spēlēt ģitāru, kuras pavadībā arī sacerēja savas dziesmas. Dažkārt tās tapa pusdienlaikā, darbā alumīnija fabrikā, kur aizvadīts 35 gadus garš darba mūžs, par spīti bakalaura grādam politiskajās zinātnēs. Liels palīgs Albertam allaž bija sieva Skaidrīte, kas līdz ar meitu Mārīti un abiem dēliem Albertu un Edgaru arīdzan iesaistījās Piecīšu darbībā.

Droši var sacīt, ka Latvija un latvieši būtu pavisam citādi bez Piecīšu mūzikas un Alberta Legzdiņa pašaizliedzīgās darbošanās. Nu pēc ilgas slimošanas allaž dzīvespriecīgā Alberta Legzdiņa dziesmotais mūžs noslēdzies, un no šī brīnišķīgā, azartiskā cilvēka un neatkārtojamā mūziķa, dziedātāja un dziesmu autora atvadīsimies ar Šūpuļdziesmu, kas tapusi, lūkojoties uz zvaigžņotajām Austrālijas debesīm.

Saldu dusu, Albert…