Pirms nedēļas mūs sasniedza sēru vēsts, kurai uzmanību, protams, pievērsa tikai latviešu estrādes cienītāji, jo pagājuši 30 gadi, kopš savas aktīvās gaitas latviešu mūzikā pārtrauca Zdzislavs Romanovskis, dziedātājs ar vīrišķīgu, ne ar ko nesajaucamu basa balsi. Viņš bija simbols latviešu estrādes zelta laikmetam, kad vispirms ar Filharmonijas ansambli Rīga, kur dziedāja kopā ar Margaritu Vilcāni, tad jau kopā ar visu Rīgas estrādes orķestri, Romanovskis prezentēja ne tikai latviešu estrādes mākslu visā toreizējā Padomju Savienībā. Zdzislava Romanovska repertuārā bija arī dziesmas vācu valodā, no jūras apdziedātāja Fredija Kvinna repertuāra, arī padomju autoru darbi krievu mēlē un citās valodās. Dziedātāja dzīves ceļš 27. augustā noslēdzies.

Ceļš uz mūziku 1936. gada 16. jūlijā dzimušajam Zdzislavam nebija taisns un gluds. Dīvainā kārtā, pamatskolu beidzot, vienīgais trijnieks Zdzislava liecībā bijis tieši dziedāšanā, jo mūzika puisi neinteresēja. Mamma bija sakrājusi naudiņu un uzdāvinājusi dēlam divriteni, un Zdzislavs tikmēr braukāja, kamēr iekļuva Liepājas izlasē un 1954. gadā uzvarēja Latvijas skolu jaunatnes meistarsacīkstēs. Vēlāk viņš beidza riteņbraukšanas trenera kursus un sāka trenēt Liepājas riteņbraucējus. Ar vienu no saviem trenējamiem Zdzislavs Romanovskis kopā bija daudzus gadus, tā bija viņa sieva Aina – abi apprecējās 1956. gadā.

Pēc J. Poruka septiņgadīgās skolas absolvēšanas jaunais dziedātājs aizgājis uz Liepājas 1. vidusskolu. 17 gadu vecumā izmanījās balss tembrs, puisis sāka aktīvāk dziedāt, ko pamanīja skolasbiedri, kā arī Liepājas mūzikas vidusskolas direktors Valdis Vikmanis un mudināja Romanovski mācīties dziedāšanu.

1954. gadā Zdzislavs iestājās uzreiz divās mācību iestādēs – Liepājas mūzikas vidusskolā un pedagoģiskajā institūtā Fizikas un matemātikas fakultātē, kur apguva matemātikas skolotāja amatu, pa naktīm strādādams tramvaju depo, kur skaldīja bruģakmeņus un remontēja sliedes. Dziedāšanu Romanovskim mācīja pirmskara operešu dīva Erna Kukaine-Latiševa, un pašmācības ceļā Romanovskis apguva ģitārspēli, par spīti tulznām, kas sākumā veidojās uz pirkstu galiem. Mūzikas skolā mācījās spēlēt arī vijoli.

Vēlāk Zdzislavs strādāja vakarskolā par matemātikas skolotāju, taču sirds īsti šim darbam nepieķērās. Kad Liepājas kultūras namā 1958. gadā tika izveidots vokāli instrumentālais ansamblis jeb, kā toreiz teica - orķestris, Romanovskis kļuva par tā solistu. 1963. gadā kolektīvs devās uz estrādes orķestru konkursu Rīgā. Tas notika VEF kultūras pilī un pēc uzstāšanās dziedātāju uzrunāja arī komponists Raimonds Pauls. Viņš prognozēja, ka Zdzislavu gaida spoža karjera Rīgā, jo togad Romanovski atzina par konkursa labāko dziedātāju. Drīz pēc tam Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Egils Švarcs uzaicināja liepājnieku stāties darbā Valsts Filharmonijā.

Sācis ar ansambli Rīga, Romanovskis kļuva par REO solistu, un orķestrī strādāja līdz tā likvidēšanai. Nākamā darba vieta bija jau Jāņa Sildega vadītais Carnikavas ansamblis Sono, un līdz pat 1986. gados koncertos skanēja Romanovska varenais bass, lielākoties viņš uzstājās jūrnieka kreklā, ar ģitāru rokās. Nu mūzikas, darba, panākumu un rūpju pildītais mūžs noslēdzies. Pats dziedātājs savulaik uzstājies 6 tūkstoš koncertos, diemžēl tikai maza daļa viņa repertuāra iemūžināta ierakstos, kurus pats Romanovskis uz savu apaļo, 70. jubileju 2006. gadā apkopoja albumā Man 70. gadu. Taču šoreiz kāds unikāls ieskaņojums, par kuru paldies jāsaka orķestra Vintāža vadītājam Rihardam Bērziņam, tapis kopā ar Rīgas estrādes orķestri, - atvadoties no Zdzislava Romanovska skanēs Miervalža Celmiņa dziesma Pa reizītei vien.