Latvijas radio skaņu arhīvā lūkojoties, esmu sakrājusi vairākas rudenīgas, nedzirdētas dziesmas, no kurām šovakar jūs iepazīstināšu ar kādu Zigismunda Lorenca sacerējumu paša autora sniegumā.

Zigismunds Lorencs, pēc tautības polis, pasaulē nācis 1949. gada 16. jūnijā, tātad pirms 65 gadiem. 6 gadu vecumā ļoti talantīgais zēns sāka mācīties klavierspēli, septiņos iestājās Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas čella klasē, un uz šo soli puisēnu pamudinājusi vecmāmiņa. Dārziņskolā, protams, nebija grūti atrast jauniešus ar līdzīgu interesi par ārzemju populāro mūziku.

1966. gadā Lorencs kopā ar skolasbiedriem Borisu Rezņiku, Juri Griņevu, Juri Kuzminovu un Vladimiru Plotkinu izveido profesionāļu grupu, kas kļūst par slaveno Eoliku. Šis ansamblis ne tikai dzied populārus bītlu un The Beach Boys skaņdarbus, bet ķeras arī pie oriģinālmūzikas radīšanas, kaut gan puišiem sākumā likās, ka šādu mūziku dziedāt latviski ir neiespējami. Un tomēr – pēc pirmajiem mēģinājumiem top arī daži hiti, kuru vidū izceļas tieši Lorenca komponētā jautrā melodija Vecmāmiņa un runcis. 1970. gada Mikrofona aptaujām klausītāju balsojums to ieceļ 4. vietā.

Tad ansambli Eolika noklausījās Raimonds Pauls, toreizējā Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs, un iekļāva puišu uzstāšanos sava orķestra koncertprogrammā – sekoja koncerti ne tikai Latvijā, bet pa visu toreizējo Padomju Savienību, Lorencam sevišķi iepatikušies Tālie Austrumi, un sadarbībai ar Reo bija zināmas sekas, jo par Zigismunda sievu kļuva Sarmīte Blimberga, kas tolaik bija Rīgas estrādes orķestra sieviešu ansambļa dalībniece.

Pēc dārziņskolas beigšanas Lorencs iestājās Latvijas Valsts konservatorijā, turklāt kompozīcijas fakultātē, turpina darboties Eolikā un kopā ar Ivara Vīgnera vadīto instrumentālo ansambli un sievu Sarmīti sniedza vairākus koncertus, sacerējis mūziku divām Valmieras teātra izrādēm un vairākām telefilmām. Arī aizņemtības dēļ pēc 3. kursa Lorencs mācības pārtrauca un automātiski tika iesaukts armijā. Te par viņa mājvietu un daiļrades laboratoriju kļuva tolaik populārais karavīru ansamblis Zvaigznīte – Lorencs ieņēma ansambļa vadītāja amatu, bija spiests komponēt un aranžēt, lai veidotu grupai repertuāru. Te arī dzima doma par studiju turpināšanu, taču idejai jānobriest un konservatorijā Zigismunds atgriezās pēc piecu gadu pārtraukuma. Joprojām viņa skolotājs bija profesors, simfoniķis Ādolfs Skulte, Lorencs kļuva arī par ģitāristu radio estrādes orķestrī un daudz strādāja ierakstu studijā. Vairākas viņa dziesmas kā Janvārī, Ceriņi, Pīlādžu gads kļuva ļoti populāras un tās skanēja paša Zigismunda Lorenca priekšnesumā. Jāpiemin arī viņa darbošanās ansamblī Selga, diemžēl mūziķis 2002. gadā pameta Latviju uz neatgriešanos un apmetās Kanādā, taču viņa mūzika daudziem vēl mīļā atmiņā. Un tā šovakar pirmoreiz skanēs rudenīgā 1980. gadā tapusī Zigismunda Lorenca dziesma Dzērvju deja ar OjāraVācieša dzeju .