Tūdaļ skanēs kāda sena dziesma no  Helmāra Rudzīša dibinātās skaņuplašu fabrikas Bellaccord Electro krājumiem, no pagājušā gadsimta 30. gadiem, kad Latvijā ļoti populāra bija ungāru-čigānu mūzika. Piena restorānā repertuāra sadaļā bija vesela sadaļa ungāru mūzika ar 45 skaņdarbu nosaukumiem. Latvijā darbojās vairāki šī stila vijolnieki, no kuriem populārākais bija Ārpads Čegledi, kas skaņuplašu fabrikā Bellaccord Electro ieskaņojis veselas 22 plates. kopā ar savu orķestri, Marisu Vētru, Paulu Brīvkalni un citiem dziedoņiem.

1937. gadā Ārpads Čegledi muzicēja Otto Švarca restorānā, un viņš, protams, nebija vienīgais aizrobežu vijolnieks, kas tolaik uzstājās Rīgas izklaides vietās. Restorānā Lido uzstājies rumāņu čigāns, vijolnieks Gulesko, Operas kafejnīcā muzicēja pašmāju pazīstamais vijolnieks Bruno Čunčiņš ar savu salonorķestri. Vijolnieks Teodors Keizers ar sava orķestri sniedza priekšnesumus kafejnīcā Kongress un Piena restorānā.

Jā, interesanti, ka tolaik lielākajai daļai orķestru vadītāju rokās bija vijole – tas bija ne tikai instruments, pēc kura skaņojās orķestris, bet arī simbols, sava veida nodeva 19. gadsimtā radītajam priekšstatam, ka orķestra vadītājam un diriģentam jābūt vijolniekam. Nu, gluži kā Johanam Štrausam, šim stereotipam saglabājoties līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. Ne velti uz Bellaccord skaņuplašu aploksnēm redzams vijolnieka siluets, kas, iespējams, bija Belakorda orķestra vadītājs Teodors Vējš.

Bet šovakar jūs priecēs Ārpads Čegledi ar orķestri un dziedonis un vijolnieks Roberts Zommers fokstrotā Vasaras raibumiņi, kas drīz pēc atskaņojuma kļuva par īstu grāvēju.