14. martā apritēs 5. gadskārta, kopš no mums šķīrusies lieliskā dziedātāja, mūsu pirmā estrādes zvaigzne Valentīna Butāne, mūzikas pedagoģe, kura balsi nostādījusi gan mūsu iemīļotajai māksliniecei Nora Bumbierei, gan Margitai Freidenfeldei, kuras skanīgais soprāns skanēja Rīgas estrādes orķestra sieviešu vokālajā ansamblī, ansambļos Ceļavējš un Ādaži, gan operdziedonei Solveigai Rajai, un viņas, saprotams, nebija vienīgās Butānes audzēknes.

Taču vispirms ar savu pasakaini skaisto lirisko soprānu mirdzēja Valentīna pati – viņas balss daiļumu izbaudīja kā Liepājas operas apmeklētāji, tā radio klausītāji – līdz 1963. gadam.

Butāne regulāri ieskaņoja latviešu estrādes dziesmas un ārzemju skaņdarbus, neilgu laika posmu piedalījās Rīgas estrādes orķestra koncertos. 1958. gadā Valentīna tika izvirzīta arī uz visas Padomju Savienības estrādes mākslinieku skati, taču pašas dziedātājas lielais sapnis bija vismaz operete, ja ne opera – viņas trauslā, virtuozā balss un graciozais augums muzikālajam teātrim bija kā radīti.

No bagātīgā ierakstu klāsta pašai māksliniecei dažas melodijas bija īpaši mīļas. To vidū šī – Dziesma par rozi, čehu autora Bohuslava Sedlāčeka darbs, kuru Valentīna Butāne Raimonda Paula un Egila Švarca estrādes seksteta pavadībā radio ieskaņoja 1956. gada vasarā.