Tas nav nekāds retums, ka mākslinieciski izcili apdāvinātiem cilvēkiem talants tiek kombinācijā ar sarežģītu raksturu, un izcilais flamenko ģitārists Andris Kārkliņš nebija izņēmums. Būdams ne vien lielisks mūziķis, komponists un dziedātājs, Kārkliņš bija burtiski apmāts ar ceļošanu un jaunu iespaidu gūšanu, labi fotografēja, sacerēja haikas un rakstīja lugas, un ikviena viņa tikšanās ar klausītājiem pārsteidza ar mūziķa bagāto valodu un izteiksmes stilu, kā arī emociju jūru, kas uz āru gāzās aumaļām. 28. janvārī atzīmējama ievērojama mūziķa 75. jubileja.

Andris Kārkliņš bija pirmais, kas ienesa Latvijā flamenko skaņas – tas notika 1977. gadā, kad Amerikā uzaugušais mākslinieks beidzot ieradās savā tēvzemē. Latvijā ar koncertiem Kārkliņš viesojās desmit reižu, pirms atgriezās šeit uz dzīvi pavisam. Tas notika 1993. gadā, kad Kārkliņš iegādājās lauku māju Kaltenē un apprecēja Latvijas meiteni, kurā bija iemīlējies jau pirms vairākiem gadiem.

Šis neparastais mūziķis pasaulē nācis 1942. gada 28. janvārī Zaļeniekos, kā viņš pats izteicies, šķūnī, lauka vidū. Tās bija Zaļenieku pagasta mājas Rogas, bet mūziķa senči cēlušies no Valmieras apkaimes Kaugurmuižas apkaimes, un Andris Kārkliņš esot kļuvis par ģitāristu jau trešajā paaudzē. Tieši tēvs Juris uzstājis, ka zēnam jāmācās ģitāra, kaut gan viņa sapnis bija klavieres. Taču ģitāra bija daudz demokrātisks instruments. To Andris sāka spēlēt divpadsmit gadu vecumā, dzīvodams Amerikā, kur arī gāja skolā, vēlāk studēja antropoloģiju. 1959. gadā ģitārista Mario Eskudero koncertā dzirdētais tā aizrāva Andri, ka viņš devās uz Spāniju, lai tur vingrinātos sev jaunajā ģitārspēles stilā.

Andalūzijā Andri skoloja spānis Djego del Gastors, intuīcijas vadīts mūziķis, kā arī čigāns Dinjo de Rikardo, klasicists un intelektuāls erudīts. Kārkliņš paņēma labāko no abiem, iemācoties vienu un otru pieeju mūzikai. Spānijas čigānu vidū viņš kļuva par savējo, iegūdams savu skatuves vārdu Andres El Leton.

Tikai 1970. gadā Andris Kārkliņš sāka uzstāties publiski, no 70. gadu vidus sākās regulāra koncertēšana, bieži viņš uzstājās koncertos trimdas tautiešiem. Kopumā ar savu flamenko spēli Kārkliņš uzstājies 30 pasaules valstīs, spēlējis Ekvadoras prezidentam, Taizemes princesei, Peru prezidenta ģimenei. Izdotas arī 3 skaņuplates ar Kārkliņa ģitārspēles ieskaņojumiem, to vidū ir arī Rīgas ģitāras koncerts mi minorā, kas tika veltīts Pēterbaznīcai.

Apmeties uz dzīvi Latvijā, Kārkliņš retumis sniedza solokoncertus, uzstājās dziesminieku saietos, vadīja ekskursijas uz Spāniju. Neparastais mūziķis pēc smagas slimības mūžībā devās 2011. gada 26. martā.

Ja visi zināja par Kārkliņa izcilo flamenko spēli, tad latviešu klausītājus koncertos mūziķis iepriecināja kā ar mūsu tautasdziesmu apdarēm, tā paša sacerētām dziesmām. Kā izteicies pats Andris Kārkliņš, viņš komponēja glītas, populāras, bet nopietnas dziesmas, kurām lielākoties izmantoja ievērojamo latviešu dzejnieku – Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas dzeju, un interesanti, ka dažas vārsmas viņš pārtulkojis un ārzemēs skandējis jau spāniski. Dažām dziesmām vārdus viņš sacerēja pats un Kārkliņa devums literārajā laukā bijis krietni liels - sacerētas apmēram piecdesmit tūkstoš haiku, 100 dzejoļi, divi vēsturiski romāni un lugas angļu valodā. No tā nodrukāts nav gandrīz nekas, izņemot nedaudzas haikas.

Dziesma Rīta stunda, ko savulaik dziedāja arī Ieva Akuratere, ir droši vien vispazīstamākā Andra Kārkliņa dziesma, kas radīta ar Imanta Ziedoņa dzeju. Ar to arī 75. jubilejā pieminēsim ģitāristu, komponistu un dziedātāju Andri Kārkliņu.