Tagad šķiet pašsaprotami, ka dziedātāji paši komponē un veido savu repertuāru, taču vēl pirms pārdesmit gadiem šīs daiļrades joma bija strikti nodalītas – komponisti bija mācījušies komponēt, dziedātāji – dziedāt, un katrs darīja to, ko mācēja vislabāk. Tomēr 30. gadu Bellacord skaņuplatē ir atrodama kāda dziedātāja Alfrēda Poriņa sacerēta dziesma, vismaz kā viņa darbs tā reģistrēta Latvijas radio skaņu arhīvā. Vai viņš tiešām komponējis – grūti pateikt. Katrā ziņā Helmāra Rudzīša dibinātā Bellacord fabrika klajā laidusi apmēram 70 Poriņa ieskaņotu dziesmu, no kurām par vispopulārākajām kļuva Šalc zaļais mežs un Brūklenājs.

Alfrēds Poriņš dziedāšanu mācījies pie 20. gados populārākā vokālā pedagoga Rīgā – Eižena Vitinga. Pēc studijām Poriņu angažēja Liepājas opera, kur sākumā mazākām lomām sekoja galvenās – viņš dziedājis arī Kavaradosi partiju operā Toska un atveidoja Tonio operā Pajaco. Līdz 1939. gadam dziedājis Liepājā Alfrēds Poriņš kļuva par Nacionālās operas solistu. Paralēli opermākslai noritēja aktīvs darbs skaņuplašu ieskaņojumos, kur Poriņa sniegumā iemūžinātas tautasdziesmas, ārzemju un pašmāju autoru sacerējumi, lielākoties vieglākas noskaņas mūzika, nevis operu ārijas.

Devies bēgļu gaitās Poriņš nonāca vispirms Vācijā, tad Amerikā, kur pievērsās aktīvai koncertdarbībai. Presē minēts, ka 1952. gadā viņš vairākkārt dziedājis televīzijas raidījumos, kur blakus angļu repertuāram, dziedonis redzamu vietu ierādījis arī latvju dziesmai. Poriņš koncertēdams apbraukājis plašus apgabalus Klusā okeāna piekrastē, viņa dzīvesvieta bija Kalifornija, kur dziedoņa mūžs pēc pārciestas galvas operācijas noslēdzās 67 gadu vecumā.

Savulaik Liepājas operā dziedāja arī Aleksandrs Viļumanis, kas kopā ar Poriņu un citiem solistiem vairākkārt ar viesizrādēm uzstājās arī uz Nacionālās operas skatuves. Un interesanti, ka abi kopā – Viļumanis un Poriņš platē iedziedājuši šo dziesmu Mana dzimtene, par kuras autoru uzrādīts Alfrēds Poriņš.