Mūsu estrādes karalieni Margaritu Vilcāni būtu grūti nosaukt par raganīgu būtni – lielākoties viņa repertuārā bijušas dramatiskas balādes un romantiskas melodijas, arī jautri un liriski dueti ar Ojāru Grinbergu, taču šim pirmsjāņu raidījumam uzgāju kādu nedzirdētu dziesmu, kas ataino Vilcānes temperamentu un spēcīgo raksturu. Tā būs Aleksandra Kublinska sacerēta dziesmas, un šī komponista darbi allaž izcēlušies ar spēcīgu emocionalitāti un bagātīgu noskaņu gammu. Arī raksturā Kublinskis bijis trauksmes pilns, jāsaka, neapdomīgs un radošu ideju pārbagāts.

Atgādināšu, ka sākotnēji Aleksandrs tika skolots kā pianists, taču jau mācību gados dārziņskolā viņš apjauta, ka nekļūs par akadēmisko koncertpianistu, toties aizrāvās ar kompozīciju. Dārziņskolai sekoja konservatorija un jau studiju gados Kublinskis ķērās pie vieglās mūzikas, proti, sāk spēlēt klavieres kinoteātrī Splendid Palace, kur pirms trim pēdējiem seansiem skanēja salona mūzika. Viņš spēlēja arī dejās vecajā Barankā, tagadējā Vernisāžā, daudz klausījās džeza mūziku un iepludināja tās motīvus savā daiļradē. Pamestās augstskolas dēļ Kublinski iesauca armijā, kur viņš nonāca Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī un demobilizējās 1960. gada vasarā. Uz karstām pēdām Aleksandru pieņēma par pianistu slavenajā Rīgas estrādes orķestrī, un 2 gadus vēlāk jaunekli iecēla pat par šī kolektīva māksliniecisko vadītāju un diriģentu. Tad viņa vietā nāca Egils Švarcs, bet Kublinskis, kuram lielā temperamenta dēļ parasti viss ātri apnika, izveidoja pats savu ansambli Rīga, kurā kā solisti dziedāja arī Zdzislavs Romanovskis un Margarita Vilcāne, un viņi visi kopā devās apceļot Padomju Savienību.

Avīzē rakstīts, ka pirmā ansambļa Rīga turneja notikusi 1963. gada rudenī, kad ansamblis Rīga devās uz Baltkrieviju, kur sniedza 16 koncertus. Sekoja Ukraina, kur gadu vēlāk Rīga uzstājās 20 pilsētās ar 63 koncertiem. Skaidrs, ka šāda slodze bija nopietns pārbaudījums mūziķiem un pašam vadītājam, kas drīz vien kļuva par brīvmākslinieku, taču šai laikā sāktā sadarbība ar dziedātāju Margaritu Vilcāni turpinājās.

Tieši Aleksandra Kublinska sacerēto dziesmu Vēl jau es ziedu mūsu estrādes karaliene nosaukusi par vienu no savām mīļākajām melodijām. Savos solokoncertos Vilcāne uz sadarbību aicināja redzamākos Latvijas skaņražus, un 90. gadu sākumā atkal tika uzrunāts Aleksandrs Kublinskis. Ar dzejnieces Dagnijas Dreikas vārdiem tapa dziesma Paragana – kā zināms, Jāņu naktī katra sieviete kļūst mazliet burve, mazliet ragana, mazliet meža laumiņa – un tūdaļ šo 1993. gada ieskaņojumu dzirdēsiet pirmoreiz .