Katram no mums māte ir ļoti īpašs cilvēks, taču attiecības ikvienam izveidojas citādas – kādam mamma ir lolotāja, aprūpētāja un uzmundrinātāja, palīgs dzīvē, bet citam – kritiķe un rājēja, protams, gadās arī ļaunāk, tomēr mātes loma allaž ir ļoti būtiska, jo ar māmiņas rokām un smaidu iegūstam pirmo apliecinājumu, ka esam gaidīti un mīlēti šajā pasaulē.

Liels bija Žorža Siksnas mammas izbrīns, kad viņa lielām, asaru pilnām acīm raudzījās savā vienīgajā, karsti mīļotajā dēlā, kurš 1977. gadā bija kļuvis par Latvijas Filharmonijas solistu un kopā ar Raimondu Paulu grupas „Modo” sastāvā dziedāja mūzikla „Māsa Kerija” melodijas gan solo, gan duetā ar Mirdzu Zīveri. Pēc Žorža priekšnesuma zālē šalca aplausi, un šķiet, ka tikai tad mamma pilnībā noticēja sava dēla spožajam dziedātāja talantam. Jā, tā bija vienīgā reize, kad viņa dzirdēja sava lolojuma priekšnesumu tik lielā koncertā, jo drīz pēc tam nomira. Dziedātāja mammai toreiz bija tikai 48 gadi, un no dzīves viņa aizgāja „ar sirdi”. Labu laiku Žoržs baiļojās, ka viņu varētu piemeklēt līdzīgs liktenis, jo juta, ka veselības ziņā līdzinās mammai, kaut izskatā atsities tēvā. Un arī vārds – Žoržs – mantots no tēva.

Pirms „Modo” Siksna dziedāja Jelgavas estrādes orķestrī „Gamma”, pēc „Modo” sekoja solista darbs jau Latvijas radio, un, ja mamma būtu dzirdējusi tos ieskaņojumu šedevrus, ko mūsu ausīm un sirdīm sarūpējis viņas dēls, viņa būtu ārkārtīgi lepna!

Siksnam ne vienreiz vien nācies dziedāt mātēm veltītas dziesmas, no kurām populārākā bija Ivara Vīgnera sacerētā „Mātei”. 1985. gada „Mikrofona” aptaujā tā dalīja 3. vietu ar „Jumpravas” dziesmu „Par rozēm” un turpmāk regulāri skanēja koncertos, kuri tapa pēc klausītāju vēlēšanās.

Bet šoreiz, gatavojoties Mātes dienai, skan 1982. gadā tapis ieskaņojums, savulaik Padomju Savienībā iecienītā autora Jevgeņija Martinova sacerējums "Mātes klusais skats" ar Ziedoņa Purva latviskajiem vārdiem Žorža Siksnas sniegumā.