Pēdējos gados komponistam Jurim Kulakovam jaunas, lipīgas melodijas vairs nerodas, taču iepriekšējos gadudesmitos, sevišķi pagājušā gadsimta 80. to sacerēts tik daudz un publikai tās joprojām nav apnikušas, ka nav īsti nepieciešams radīt ko jaunu. Katrā ziņā ar grafomāniju Juris neslimo un komponē galvenokārt pasūtījuma darbus. Taču varbūt kas jauns taps arī šogad, kad paredzēta liela grupas „Pērkons” turneja par godu Jura 60. jubilejai, kas nosvinēta 20. maijā.

Lielākoties Juri Kulakovu koncertos esam redzējuši spēlējam dažādus taustiņinstrumentus – sintezatoru, klavieres, taču viņa pirmais mūzikas instruments Līvānu bērnu mūzikas skolā bija akordeons. Paralēli tam 1958. gada 22. maijā dzimušais jaunietis apguva trompetes spēli, skolas ansamblī sita bungas, bet mācības Rīgā, J. Mediņa mūzikas vidusskolā turpināja akordeona klasē. Kulakovam pašam vairs nav ne jausmas, par ko viņš gribēja kļūt bērnībā, vienīgais, pēc kā viņš kārojis – ātrāk uzaugt lielam. Taču viņš laikam pieder tiem laimīgajiem gadījumiem, kas arī solīdā vecumā dvēselē spēj būt kā bērni. To mūziķis pierādījis daudzos no saviem muzikālajiem projektiem, protams, grupā „Pērkons”, kuras daiļrade piesātināta ar jauneklīgu huligānismu.

Joku un artistiskuma netrūka arī ārtroka ansamblī „Arka”, ar kuru Dūrīšu Juris veidoja arī instrumentālās versijas par klasiķu skaņdarbiem. „Arka” tapa laikā, kad pajuka ansamblis „Menuets”, kurā Kulakovs spēlēja taustiņus, un gribējās radīt kaut ko jaunu un interesantu. Pie „Menueta” mūziķis, saprotams, jau vēlāk atgriezās, kamēr „Arkas” vietā savu tieksmi uz instrumentālo mūziku varēja likt lietā daudzpusīgajā teātra mūzikas partitūrās. Starp citu, Jurim tapis arī mūzikls „Latvijas karalis” Operetes teātrī, kas varbūt gaida savu atjaunojumu?!

Bet atgriežoties pie bērna dvēseles – protams, visvairāk tā atplauka kopīgajos projektos ar dziedošo Edgaru Liepiņu projektā „Ārprāc?, kad, iepazinies ar aktieri, Juris savos trīsdesmit gados tobrīd sajuties kā īsts onkulis, vecs un pārlieku prātīgs, salīdzinot ar sešdesmitgadīgā Liepiņa ekstraordinārajām idejām. Tas notika 1986. gadā, kad grupai „Pērkons” bija iestājusies kārtējā piespiedu dīkstāve, un tolaik tapušās programmas kļuvušas leģendāras. Par godu Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienai 1985. gadā Liepiņš veidoja tautasdziesmu programmu, kurā par viņa partneriem kļuva Juris Kulakovs no grupas Pērkons un folklorists Valdis Muktupāvels ar kokli un citiem tautas instrumentiem.

Tad, apelējot pie Kulakova skandālista slavas Liepiņš nosauca sevi par Latvijas vecāko panku, nokrāsoja melnas acis un ar panka grebeni tracināja publiku programmā „Vajag tik rakt jeb Ārprāc ’88” ar latviešu dzejas klasiķu vārsmām. Savukārt aktiera personības lirisko pusi atklāja Kulakova dziesmas ar Kārļa Skalbes, Jāņa Poruka un citu klasiķu dzejoļiem ciklā „Pasmaidi, sirds gaiša kļūs”. Tās savulaik izdotas kasetē kopā ar Edgara Liepiņa stāstītajām Imanta Ziedoņa pasakām, bet 1996. gadā pats Juris Kulakovs iedziedāja dziesmu no Liepiņa repertuāra, turpinot savas ansamblī „Pērkons” iesāktās dziedātāja gaitas – tā būs Raimonda Paula melodija „Lora”.