Kad ģitārists, dziesmu autors un reizumis arī dziedātājs Harijs Zariņš 2002. gadā izdeva savu soloalbumu, tā ievadā mūziķis atzinās, ka nopietni ģitāru spēlē 15 gadus. Tas nozīmē, ka šī laika skaitīšanā sākusies no ansambļa Opus Pro dibināšanas, kaut pirmoreiz instrumentu rokās Harijs paņēma, kad viņam bija tikai 14. Kopš tās reizes aiztecējis daudz ūdeņu, un 6. jūnijā Harijs Zariņš nosvinēja jau apaļo 60. jubileju. Tai par godu mūziķis uz rudens pusi sola sarīkot kārtējos lielos koncertus ar savu grupu Colt un īpašajiem viesiem, pareizāk sakot, viešņām – Dināru Rudāni un Atru Stafecku, būšot arī citi.

Bet šoreiz atskatīsimies uz Zariņa muzikālajām gaitām, kas sākušās pagājušā gadsimta 70. gados, un pirmais nozīmīgais kolektīvs, kurā muzicēja jaunais ģitārists, bija ansamblis Meloss. Šo Ogres apkaimes ansambli Harijs jau sauca par savu maizes pelnītāju. Būdams pēc profesijas celtnieks, viņš divus gadus strādājis arī par ugunsdzēsēju, taču atviegloti uzelpoja, kad varēja nodoties tikai muzicēšanai un ar laiku – arī dziesmu sacerēšanai.

Grupai Meloss sekoja nākamais karjeras solis – 1982. gadā Zariņš pievienojās Latvijas PSR Fiharmonijas ansamblim Eolika, ko vadīja Boriss Rezņiks, un tas jau bija slavenā vokālā kvarteta laiks. Harijs sāka arī nopietnāk komponēt: piemēram, 1983. gadā Ilona Stepanova dziedāja kompozīciju ar nosaukumu Ideālais vīrietis. Tolaik sacerēta arī joku dziesma Esiet tālredzīgi un Skauģu dziesma, kam vārdus sarakstīja Valdis Pavlovskis. Sekoja koncertbraucieniem un piedzīvojumiem pilns laiks, un no ansambļa vadītāja Borisa Rezņika Harijs daudz mācījies arī grupas darba organizēšanas un menedžmenta ziņā.

Tad jaunu sastāvu savam ansamblim Opus 1985. gadā komplektēja Zigmars Liepiņš, un Harijs ķērās pie jauniem izaicinājumiem. Opus rindās muzicēja Zariņa vecais cīņu biedrs no Meloss laikiem Oļegs Upenieks, un liela interese par smago roku bija arī basistam Guntim Vecgailim. Trijotne no koncertiem un mēģinājumiem brīvajā laikā sāk spēlēt smagāku mūziku – hārdroku, šajā afērā iesaistot arī Zigmāru Liepiņu.  Par grupas Opus Pro dziedātāju kļuva  Oļegs Andrejevs jeb Alekss, un 1986. gadā Harija Zariņa dzīvē sākās jauna lappuse, kas saistīta ar Opus Pro darbību. Protams, tika ceļots pa toreizējo Padomju Savienību arī kopā ar Opus, bet smagā roka cienītāji ar aplausiem uzņēma Opus Pro Vācijā un citās ārvalstīs.

Kā pa kalniem attīstījusies Opus Pro karjera, kas nav iedomājama bez Harija Zariņa skaistajām balādēm Rozā lietus, Tu un es, Pēdējā pietura, Mīļā, kā arī enerģiskajām dziesmām Naivā Nellija, Iznāc gaismā un citām. Katrā no tām žilbināja arī Harija ģitāras solo – instrumenta spēli mūziķis apguvis pašmācības ceļā, klausoties ierakstus un mēģinot nospēlēt tikpat spilgti.

Kopš 2010. gada Harijs ir kopā ar savu jauno grupu Colt, kurai turpina sacerēt dziesmas un tās lielākoties tapušas ar paša Zariņa vārdiem. Izņēmums ir Eolikas laiks, kad, acīmredzot, Zariņš vēl nejutās tik spēcīgs lirikas jomā, un palūdza vārdus uzrakstīt Valdim Pavlovskim. 1985. gadā tapa joku dziesma Esiet tālredzīgi ansambļa Eolika priekšnesumā.