Komponistam un pianistam Mārtiņam Braunam  nepatīk svinēt jubilejas – dzimšanas dienā viņš labprātāk aizbrauc uz kapiem un uzliek pa puķei tētim un mammai uz kopiņas, nevis rīko skaļas balles. Tāpat Mārtiņam nepatīk rakņāties pagātnē, un nevis viņš pats, bet gan viņa draugi no daiļrades apcirkņiem uzmeklējuši dziesmu ciklu ar Plūdoņa dzeju. Tas skanēs par godu 17. septembrī nosvinētajai 65. jubilejai rīkotajā koncertturnejā Darbi un nedarbi – nosaukums nāk no svītas Alberts, proti, teātra mūzikas, kas tika sacerēta Harija Gulbja lugai Alberts.

Drosmīgs eksperimentētājs, komponists, kas savā daiļradē vienlīdz uzticīgs kā rokmūzikai, tā akadēmiskajam žanram, vienlaikus savu darbu interprets – tāds ir Mārtiņš Brauns, arīdzan taustiņinstrumentālists un dziedātājs.

Iestājies dārziņskolas klavierklasē, 1951. gada 17. septembrī dzimušais Mārtiņš Brauns vēlāk pārgāja uz kordiriģēšanas nodaļu, tad uz mūzikas teorijas specialitāti un padsmitnieka gados muzicēja rokgrupā Dzintara lelles, vēlāk grupā Sfinksi. Dārziņskolai sekoja jau studijas konservatorijā pie Ādolfa Skultes, – šķiet, Brauns augstskolā iestājās ne tikai zinību, bet arī oficiālā izglītības papīra dēļ, lai ar to varētu aizbāzt mutes visādām komisijām, kas tolaik uzraudzīja rokmūziku. Mācoties Konservatorijā, Mārtiņš sadraudzējās ar latviešu oriģinālroka pionieri Vilni Šmīdbergu, kurš Braunu uzaicināja spēlēt grupā Sīpoli, – tās vadību Mārtiņš pārņēma 1977. gadā. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem komponista  sasniegumiem bija blūzu programma ar Lengstona Hjūza vārdiem, kas tika iestudēta gan Nacionālajā teātrī, gan Sīpolu koncertprogrammā. Brauns kļūst par Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītāju, šajā amatā darbodamies no 1975. līdz 1982. gadam, un skaņradis sacerējis mūziku arī citiem teātriem – gandrīz 100 izrādēm.

Astoņdesmito gadu vidū Mārtiņa Brauna vadītie Sīpoli izvirzījās par vienu no vadošajām Latvijas rokgrupām. Ļoti veiksmīga bija arī komponista debija mākslas kino ar mūziku filmai Spēle, kuras dziesma Dvēselīte ierindojusies latvju roka klasikas zelta fondā. Mārtiņš sadarbojies arī ar dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu – abu duetā 1984. gadā tapa programma Gods tev un tavam suņam, kas izskanējusi arī aiz Latvijas robežām trimdas tautiešu publikai.

1986. gadā pametis Sīpolus, komponists pievērsās kamerkorim Sindi putnu dārzs, kļūdams par tā muzikālo vadītāju, un Brauna interešu lokā allaž vienlaikus bijusi gan rokmūzika, gan teātra un kino mūzika. Sacerēti kora skaņdarbi: Mārtiņa Brauna komponētā dziesma Saule, Pērkons, Daugava skanējusi visos atjaunotās Latvijas dziesmusvētkos un kļuvusi par Katalonijas himnu. Un dažādos muzikālajos sastāvos Mārtiņš koncertējis visos kontinentos, izņemot Ziemeļameriku.

Pēdējos gados komponists lielākoties mīt savā mājā Baltezerā un pat līdz Rīgas centram aizbrauc reti, arī komponēšanas tempi apsīkuši. Un tā kā Mārtiņam pašam nepatīk skatīties pagātnē, tad šodien to darīsim viņa vietā – lai skan dziesmiņa par to, ka nevar dzīvot „traļi vaļi”, kam vārdus sacerējis slavenais dzejnieks Jānis Peters un to 1984. gadā iestudēja slavenais aktieris Edgars Liepiņš izcilā duetā ar pašu Mārtiņu, kas ne tikai spēlēja taustiņinstrumentus šai izcilajā programmā, bet arī dziedāja un jokojās ar Liepiņu, kā tūdaļ dzirdēsiet šajā unikālajā ierakstā Bitīt’ matos, kas par godu Brauna nule kā svinētajai jubilejai šovakar skanēs pirmoreiz.