Vilcānu uzvārds Latvijas mūzikā ir visai ievērojams – vispirms jau, pateicoties mūsu estrādes dziesmas karalienei Margaritai Vilcānei, un daudz paveicis arī viņas dēls, komponists un mūziķis Andris. Pērn Margarita ar koncertiem atzīmēja savu 75. jubileju, un nu kārta svinēt Andrim – 28. oktobrī viņš kļuva apaļus 50. gadus vecs.

Margarita izteikusies, ka dēla piedzimšanu 1966. gada 28. oktobrī viņa sagaidījusi kā visskaistāko notikumu dzīvē. Taču jau tad, kad Andrim bija tikai pusgads, dziedātāja piekrita doties koncertēt Kanādā un arī turpmāk Margaritai Vilcānei bija ļoti aktīva radošā dzīve. Līdz ar to Andris bērnībā daudz laika pavadīja vecāsmammas mājā Jūrmalā. Margarita ar Andra tēvu drīz vien izšķīrās – viņš aizgāja mūžībā, kad dēlam bija tikai 10 gadu. Kā mamma Margarita Vilcāne, tad dēls padevies līdzīgs savam tēvam izskatā un raksturā, turklāt apveltīts ar ārkārtīgu muzikālo talantu. Andris Vilcāns ne tikai komponē, bet arī lieliski spēlē klavieres un ir sevi apliecinājis kā veiksmīgs dziedātājs un pat aktieris. Un savas mātes izcilo talantu viņš novērtējis jau agrā jaunībā, jau 20 gadu vecumā: savu 1986. gada benefices koncertu Margarita iesāka ar Andra sacerēto dziesmu Mātei un pašas dēlu pie klavierēm. Tobrīd Andris bija iesaukts obligātajā karadienestā un uz koncertu ieradās tieši no kazarmām.

Tieši dienesta laikā, kas tika aizvadīts Baltijas kara apgabala dziesmu un deju orķestrī tepat Rīgā, Andris Vilcāns iepazinās ar muzikāli izglītotajiem puišiem – Stefanu Krestinkovu un Ervīnu Zvaigzni, ar kuriem sadraudzējās un nolēma, ka pēc atgriešanās no armijas dibinās grupu. Pievienojoties basģitāristam Mihailam Nozikam, tas arī tika izdarīts. Andris Vilcāns grupā spēlēja taustiņinstrumentus un komponēja, Stefans Krestinkovs arī spēlēja taustiņus un saksofonu, bet dziedāja Ervīns Zvaigzne. Jaunais ansamblis izraudzījās nosaukumu Nakts pilsoņi, ar to norādot, ka ir nakts iemītnieki, kas nāk no zemapziņas tumsas. Vilcāns dziesmas sacerēja ar nopietnu dzejnieku – Leona Brieža, Imanta Ziedoņa un citu dzeju.

Tā nebija ne līdzi dziedama, ne dejojama, ne pat dungojama mūzika, bet savdabīgas skaņu gleznas, kaut kas neierasts mūsu popmūzikas ainavā, un savu dzīvotspēju Nakts pilsoņi apliecināja, iegūstot laureāta nosaukumu konkursā Gaujas atbalss 1989. Taču tolaik viņiem nebija pat savu instrumentu, tikai milzu apņēmība pierādīt un muzicēt. Vilcāns pat nodibināja mūzikas klubu Jūrmalā, ar domu pelnīt, rast pajumti un materiālo nodrošinājumu grupai. Mikrofona aptaujai puiši iesniedza dziesmu Jūra, kas palika bez lielas ievērības, jo Nakts pilsoņu mūzika nebija vienā mirklī iemīlama.

Andris Vilcāns pēc Jūrmalas bērnu mūzikas skolas klavieru klases bija pabeidzis J. Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļu, dziedāja Valsts akadēmiskajā korī Latvija, taču viņa lielais sapnis bija kompozīcija, kas apgūta fakultatīvi – pie Maijas Einfeldes un Ādolfa Skultes, kā arī profesora skolnieka Zigismunda Lorenca. Taču galvenais jau bija paša darbs, uzcītība meklēt, eksperimentēt – tapa mammai, Margaritai Vilcānei veltītas dziesmas, instrumentāla mūzika, kordziesmas, un Nakts pilsoņu laiks Andra dzīvē beidzās 90. gadu sākumā. Mūziķi saprata, ka ar saviem skaņdarbiem Latvijā viņi nevarēs izdzīvot, jo auditorija ir par mazu.

Vilcāns pievērsās industriālajam rokam, tapa projekts Deus Sex Machina un sākās teātra mūzikas laiks. Dailes teātrī tika iestudētas rokoperas Fausts. Deus Ex Machina un Drakula. Svešās asinis, mūzika izrādēm Dons Žuans X un Ilgu tramvajs, balets Alise, izdoti vairāki albumi, bet nu jau padsmit gadus Andris Vilcāns dzīvo Amerikā, Sandiego, kur viņam ir ģimene – divi bērni, un pamatdarbs skaņu dizainā. Tad nu par godu Andra Vilcāna 28. oktobrī svinamajai 50. jubilejai atskatīsimies uz viņa zaļo un sapņaino jaunību, grupu Nakts pilsoņi, klausoties viņu slavenāko dziesmu Jūra 1989. gada ierakstā pirmoreiz