Pirms apaļiem 30 gadiem, tieši 1986. gada Ziemassvētkos Latvijas konservatorijas zālē notika pats pirmais kameransambļa Marana koncerts. Tā dibinātājs bija Valts Pūce, kas tolaik studēja kordiriģēšanu konservatorijā. Savu pirmo skatuves pieredzi viņa guva, muzicējot grupās Lāčplēsis un Salve, taču no rokmūzikas un estrādes žanra Maranā mantots pavisam nedaudz.

Kad Pūce devās pasūtīt Maranas pirmā koncerta afišu, viņam vaicāja, vai tiks spēlēts Mocarts un Bēthovens, ja jau gaidāms kamermūzikas koncerts. Taču nosaukums „kameransamblis” šoreiz apzīmēja tikai izvēlēto akustisko instrumentu sastāvu, nevis konkrētu žanru. Būtībā Marana kļava par Valta Pūces kompozīcijas laboratoriju, savā pirmajā koncertā 1986. gada Ziemassvētkos ansamblis pirmatskaņoja latviešu tautas gadskārtu ieražu dziesmas Valta Pūces apdarē, kuras vēlāk izdotas arī kasetēs. Pirmajā un arī nākošajos Maranas sastāvos darbojušies tikai un vienīgi akadēmiski izglītoti, profesionāli mūziķi, lielākoties Latvijas Konservatorijas studenti, kuru vidū bijuši Nauris Puntulis, Niks Matvejevs, Guntars Ruņģis, Raimonds Macats, Ilmārs Puriņš, Kristīne Kupča, Sandra Šmate, Iveta Grava, Antra Dreģe, Kaija Linde, Antra Bigača, Sonora Vaice, Sanita Vītuma, Kaspars Putniņš, Mārtiņš Klišāns, Arnolds Kārklis, Ēriks Kiršfelds, Nils Īle, Reinis Birznieks, Arnis Roze un citi.

Plašākai publikai Marana kļuva pazīstama ap 1988. gadu, kad festivālā Bildes tika atskaņots cikls Kāds mani sauc ar Aivara Neibarta dzeju un gadu vēlāk turpat - kameropera Šahs. Tolaik bija nostabilizējies Maranas pēdējais sastāvs: vijolnieks Raimonds Ozols, kurš arī dziedāja, obojists Normunds Šnē, kontrabasists Ainārs Majors, bundzinieks Ilmārs Puriņš, kuru vēlāk nomainīja Tālis Gžibovskis. Meiteņu ansamblī dziedāja Dace Pūce, Māra Kalniņa un Gija Majore.

1989. gadā Marana piedalījās Aristofana komēdijas Putni uzvedumā Nacionālajā teātrī, un mūziķus pamanīja arī ārvalstīs. Jau astoņdesmito gadu nogalē ar operu Šahs un mūziku Putniem notika uzstāšanās Vācijā, Zviedrijā, kur klausītāji bija sajūsmā par neparasto kolektīvu. Vēlāk sekoja ceļojums uz Norvēģiju, Fēru salām un tālo Austrāliju.

Kad akustisko instrumentu skanējumā balstītā izteiksme sevi bija izsmēlusi, 1991. gadā Marana ķērās pie elektronikas. Topot mūziklam Visādas drazas, meitenes mācījās dziedāt ar mikrofonu. Viņas bija nākušas no kora dziedāšanas un akadēmiskās sfēras, un šādas iemaņas bija kas jauns. Ainārs Majors ņēma rokā elektrisko basu, Valts sēdās pie sintezatora, ansamblim pievienojās bundzinieks Tālis Gžibovskis un 1991. gada maijā Jāņasētā notika mūzikla Visādas drazas pirmizrāde. Tā mūzikas autors, protams, bija Valts Pūce, bet libretu un dzeju sacerēja Raimonda Vazdika. Visas izrādes bija izpārdotas, mūzikls tika ieskaņots un izdots skaņuplatē, un šī gada nogalē Marana ar koncertiem atzīmēja 5 gadu jubileja. Togad ieskaņota arī mūzika Uģa Rūķīša un Bruno Birmaņa tērpu teātra izrādēm, iestudēts Valta Pūces cikls ar latīņu tekstiem.

90. gadu vidū Maranas uzstāšanās kļuva arvien retākas, līdz 1996. gada festivālā Bildes Marana pie klausītājiem atgriezās visai interesantā partnerībā ar Renāru Kauperu. Viņa balss skanēja arī ansambļa vienīgajā diskā Parasta diena, kas izdots par godu 10. jubilejai. Tās sakarā tika sarīkots arī grandiozs koncerts Lielajā ģildē, taču turpmāk Maranas dibinātājs Valts Pūce pievērsās jau saviem individuālajiem projektiem.

Kādu laiku grupu par izjukušu neuzskatījām, taču šajā gadsimtā Marana tiek pieminēta arvien retāk un arī par godu 30. jubilejai nekādas svinības netiek rīkotas. Tad nu vismaz šovakar ar labu vārdu pieminēsim šo neparasto muzikālo apvienību, kameransambli Marana, klausoties fragmentu no mūzikla Visādas drazas, kad Valts Pūce vēl dziedāja pats. Un tā – par godu Maranas 30. jubilejai fragmentu Eju viens 1991. gada ieskaņojumā.