Pirms gadiem 35 intervijā tolaik populārajā jauniešu žurnālā Liesma, tolaik vēl jaunajiem komponistiem pieskaitāmais Ungars Savickis izteicās, ka dzīvē viņam patīk braukt ar auto un patīk makšķerēt, tātad viņa raksturā savienojušās divas galējības: mīlestība uz ātrumu, trauksmi, asām situācijām un vajadzība pēc absolūta miera, piemēram, skatīšanos uz ūdenszāļu kustību straumē.

Arī Ungara Savicka radītajā mūzikā var atrast spēcīgus kontrastus – ansamblim Eolika viņš komponēja roka kantātes, tai pašā laikā 1982. gada Mikrofona aptaujā 10. vietā ierindojās viņa apcerīgā dziesma Nav mīla jāmeklē Ingus Pētersona sniegumā. Un Savicka daiļradē savijusies roka un disko mūzika ar akadēmisko žanru, piemēram, tai pašā 1982. gadā tapušas Piecas mozaīkas simfoniskajam orķestrim, bet klausītāju lielākajai daļai par šo opusu noteikti pazīstamākas būs joku dziesmas, ko Savickis sacerēja radioiestudējumiem Saulgožu pagasta ainiņas. Tieši Jāņu dienā komponists nosvinēja 65. jubileju un nu jau pavisam reti sastopams Latvijas radio, kur Radioteātra skaņu režisora amatā aizvadīja 25 gadus.

Teātra un radioteātra mūzika jau sen kļuvusi par Ungara Savicka jājamzirdziņu, taču pirmo izglītību 1952. gada 24. jūnijā Rīgā dzimušais mūziķis guva kā vijolnieks E. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. 70. gados Ungars muzicēja VEF kultūras pils vijolnieku ansamblī Kantilēna, ar kuru pabijis vairākās ārvalstīs. Pēc 8. klases jauneklis pārgāja no vijoles uz mūzikas teorijas un kompozīcijas klasi, un pēc vidusskolas iestājās konservatorijā, kur 1975. gadā absolvēja tolaik visai modernus uzskatus pārstāvošā Valentīna Utkina kompozīcijas klasi. Studiju gados arī sākta rakstīt Ungara Savicka pop- un rokmūziķa biogrāfija.

Viņš spēlējis basģitāru un taustiņinstrumentus dažādos estrādes ansambļos, neilgi vadījis Ogres kultūras nama ansambli Metronoms, 1976. gadā kļūdams par studentu ansambļa Inversija oficiālo vadītāju. Sekoja darbs ar Olaines kultūras nama estrādes orķestri un ansambli, bet 1984. gadā tieši Savickis bija muzikālais vadītājs Jumpravas kultūras nama grupai, liekot pamatus leģendārajai Jumpravai. Un visu šo laiku tika sacerētas dziesmas, kas nonāca pie dažādiem izpildītājiem un arī tika rakstītas dažādos stilos. Eolikas repertuārā bija gan sarežģītas roka stila kompozīcijas, gan „pavieglā” melodija Vasarnieku rudens. Līdzīgā stilā skanēja Bišu lācis Adriana Kukuvasa sniegumā, bet Margarita Vilcāne dziedāja nopietno balādi Latgales svečturi, kas Latvijas radio pārraidē Melodiju parāde spēja izkonkurēt vispāratzītu estrādes dziesmu autoru darbus.

Jau ar savām pirmajām kompozīcijām Savickis apliecināja ļoti nopietnu attieksmi pret savu darāmo, centās rakstīt maksimāli moderni, tomēr nepazaudējot sev raksturīgo muzikalitāti. Bet Savicka veikumu Latvijas radioteātrī un citos skatuviskos iestudējumos grūti saskaitīt – varētu būt ap diviem simtiem, vairākas Ungara dziesmas izdotas atsevišķu solistu albumos, izlasēs, audiogrāmatās.

Šoreiz, sveicot komponistu 65. jubilejā, gan kāds pavisam nedzirdēts sacerējums – dziesma Uguns ar Pētera Jurciņa vārdiem Latvijas radio sieviešu vokālā ansambļa sniegumā un ar pašu Maestro Raimondu Paulu pie klavierēm 1980. gada ierakstā.