Par vienu no latviešu rokmūzikas simboliem saucams leģendārais liepājnieks, grupas „Līvi” ilggadējais dalībnieks Jānis Grodums, kuram vakar, 10. jūnijā būtu apritējuši apaļi 60, ja ne smagā slimība, kas Jāni aizsaules ceļos aizveda jau 2010. gadā. Pats mūziķis man stāstīja, ka piedzimis divas nedēļas pirms ārstu noliktā termiņa, kas bija plānots tieši uz Jāņiem. Varbūt tāpēc arī ticis pie vārda Jānis, jo sākotnēji mamma – Ausma Groduma, ilggadēja Metalurgu kultūras nama direktore un Liepājas kultūras dzīves vadītāja, dēlam bija iecerējusi vārdu Armands. No to nu gan Grodums nespēja, proti, iztēloties sevi kā Armandu, bija un palika Jānis, kam gan pa Jāņiem gadījies salauzt arī kāju.

Kā Liepājas mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļas audzēknis Jānis Grodums „Līvos” tika pieņemts jau tālajā 1976. gadā. Varbūt kādam likās, ka tas bija stratēģisks gājiens no grupas puses Jāņa mammas amata dēļ – kā nekā mēģinājumi tolaik notika Metalurgu kultūras pilī. Taču Grodums itin labi bija iemanījies raustīt ģitāras stīgas, pakāpeniski sāka arī dziedāt un arvien labāk un spilgtāk. Piedevām tieši Jāņa savdabīgais raksturs, stabilitāte, mazrunība un pielāgošanās spēja kļuva par buferi starp abiem „Līvu” līderiem – Juri Pavītolu un Ēriku Ķiģeli. Tolaik viņi abi pretendēja uz grupas muzikālā vadītāja tiesībām, kas radīja nesaskaņas savstarpējās attiecībās. Grodums palika, kad aizgāja Ķiģelis, un bija savā vietā arī tad, kad Ēriks atgriezās. Palika, kad Liepāju pameta Juris Pavītols, jo cienīja pastāvību un nekāroja ne pēc lielas naudas, ne jauniem izaicinājumiem.

Arī slava pie Groduma, varētu teikt, atnāca pati. Vispirms jau 1980. gadā Vislatvijas triumfu piedzīvoja Groduma sacerētā „Ziņģe par bailēm”, kas ieguva 3. vietu Mikrofona aptaujā, tiesa, „Credo” priekšnesumā.

Kā piemineklis ar savu ģitāru Jānis stāvēja gan Igo slavas laikā, gan Ainaram Virgam Līvu vadību pārņemot, un ik pa laikam Grodums sacerēja arī kādu lipīgu hitu. „Rožu laukums”, „Seskudāle”, „Līviskā ziņģe”, „Piedod man”, „Mana vienīgā ziņģe” pieder viņa hitmeistara rokrakstam, un kur nu vēl savdabīgā balss, kuras izkliegtā „Dzimtā valoda” uzvarēja 1986. gada Mikrofona aptaujā.

Latvijai tiekot pie neatkarība, Grodums 1991. gadā kopā ar Ainaru Pūpolu Liepājā izveidoja grupu „Whiskey Band”. Mūziķi spēlēja sava prieka pēc, dziedāja angliski un daudz koncertēja arī Dānijā. Kad „Līvu” lietas atkal sakārtojās, Grodums - ar basģitāru un balsi atgriezās savā ierastajā vietā. Palika, kad no grupas aizgāja Aivars Brīze, un sāka dziedāt vēl vairāk. Kopā ar Ainaru Virgu turpināja muzicēt arī pēc traģiskās avārijas, palikdams saukļa „Līvi – dzīvi” iemiesojums, bet uz sava krekliņa nēsāja uzrakstu „nezāles neiznīkst”. Nebūdams nezāle, Grodums iznīka gan, palikdams rokmūzikas cienītāju atmiņā, un šovakar, pieminot mūziķi 60. jubilejā, atskatīsimies uz 80. gadiem, kad dziesmu „Meitene” ar Māras Zālītes dzeju sacerēja Juris Pavītols. Viņam nenojaušot, šos vārdus jau bija izmantojis Aivars Hermanis, un „Remix” priekšnesumā dziesma „Komunālais blūzs” kļuva par īstu grāvēju. Tā Pavītols savu skaņdarbu turēja plauktā, līdz saņēmās ieskaņojumam un dziesmu nodziedāt palūdza Jāni Grodumu.