Kuplā interesentu pulkā aizvadītajā ceturtdienā Rīgas centrālajā bibliotēkā tika atvērta grāmata par Latvijas skaņuplašu vēsturi, kuras autors ir kolekcionārs Atis Gunivaldis Bērtiņš. Jau pērn, ar lielu, skaistu koncertu Kuldīgā tika svinēta mūsu skaņuplašu vēstures 110. jubileja, un arī Bērtiņš ir gandrīz vai kuldīdznieks, viņš savās Birznieku mājās iekārtojis skaņuplašu muzeju, tā krājumā ir vairāk nekā 4000 skaņuplašu, protams, arī gramafoni, atskaņotāji, radio aparāti, kā arī citas senlietas.

Pats Atis Gunivaldis Bērtiņš ar skaņuplati pirmoreiz saskāries piecu gadu vecumā – 1937. gadā –, kad māte Ziemassvētkos uz patafona atskaņojusi Reitera kora dziedāto “Klusa nakts, svēta nakts”. Ar to radās mūža interese par skaņuplatēm, un, ticis pie pirmās paša nopelnītās naudas, Bērtiņš turpmāk ar lielu dedzību pildīja savu skaņuplašu plauktu. Taču galvenais jau bija platēs skanošā mūzika, vēlēdamies iepazīties ar tās izpildītājiem, viņš devās arī uz Alfrēda Vintera koncertu kopā ar Rīgas estrādes orķestri Rīgā 1961. gadā, kur iepazinās ar Vinteru. Kad mūsu šlāgermūzikas pamatlicējs pēc gada atkal ieradās Latvijā, viņam līdzi jau bija Zviedrijā dibinātās izdevniecības Melvaton skaņuplates, bet Bērtiņš izpelnījās pretpadomju elementa apzīmējumu un tika atlaists no jurista darba. Labu laiku strādādams pieminekļu aizsardzības biedrībā, Bērtiņš apceļoja Latvijas viensētas pirms to iznīcināšanas lielajā meliorācijas laikmetā, un saimnieki ar prieku atdeva viņam nevajadzīgās lietas, reizumis – arī skaņuplates. Taču ceļš uz grāmatu par Latvijas skaņuplašu vēsturi Bērtiņam sākās pagājušā gadsimta beigās, kad mūzikas izdevniecības Balss darbinieks Armins Ronis piedāvājis veidot Bellaccord skaņuplašu ierakstu izlasi kompaktdiskos. Šiem diskiem bija nepieciešami ievadi, un Atis Gunivaldis Bērtiņš sāka izpētes procesu, meklēdams biogrāfiskus datus par pagājušo gadudesmitu latviešu mūziķiem un komponistiem. Bērtiņš izpētījis ne tikai fabrikas Bellaccord electro vēsturi, bet arī apkopojis pirms tam klajā laistās ārzemju plates ar latviešu mūziku. Ar šiem materiāliem sagatavoti arī 30 radioraidījumi, un, kad stāsti par latviešu skaņuplatēm un to varoņiem tika publicēti avīzē Laiks, tās izdevēja Ligita Kovtuna ierosināja Bērtiņam viņa veikumu apkopot grāmatā.

Patlaban klajā nākusi grāmatas 1. daļa, kurā pētīts latviešu mūzikas ierakstu posms no 1903. līdz 1944. gadam. Visu latviešu skaņuplašu vēsturi tās vairāk nekā 100 gadu garumā Bērtiņš sadalījis trijos posmos. Pirmais ilgst no 1903. līdz 1915. gadam, nākošais – no 1922. līdz 1944. gadam, bet trešais visgarākais – no 1945. gada līdz šķietamajām skaņuplašu ēras beigām ap gadsimtu miju, un tam tiks veltīta grāmatas 2. daļa. Pašlaik, tātad pilns Bellaccord Electro katalogs un informācija arī par savulaik radiofonā izdotajām platēm, pat ateljē Da Capo ierakstiem un ārkārtīgi daudz būtiskas informācijas lasāms Ata Bērtiņa Latviešu skaņuplašu vēstures 1. daļā. Grāmata papildināta ar bagātīgu vizuālo materiālu, un tai būtu jāatrodas goda vietā ikviena mūzikas mīļotāja plauktā arī tāpēc, ka tajā atklāti daudzu it kā latvisku dziesmu izcelsmes noslēpumi. Grāmatas prezentācijas Kuldīgā notiks 9. septembrī, bet nu stāsta ilustrācijai kāds Bellacord fabrikas plates ieraksts – Artūra Priednieka - Kavaras priekšnesums dziesmā "Tam, kas jauns ir, dzīve ir prieks" no operetes "Kamēr jauni mēs".