Pirms vairākām  nedēļām, pārskatot dziesmas ar Jāņa Sirmbārža dzeju, uzgāju šo aizmirsto Ivara Birkāna sacerējumu "Dārzs", ko šovakar ļaušu noklausīties arī jums. Kaut gan Lielās mūzikas balvas laureāts, izcilais flautists un saksofonists Ivars Birkāns izskatījās vairāk pēc parasta lauku papus, nevis pēc izcila mākslinieka, aiz viņa ārējās vienkāršības slēpās fantastisks talants, par kura lieciniekiem divdesmit divu gadu garumā kļuva Latvijas Radio Estrādes un simfoniskā orķestra klausītāji. No 1948. līdz 1957. gadam Birkāns mācījies „dārziņskolas” flautas klasē, tūdaļ iestājies konservatorijā un visus studiju gadus paralēli strādājis Rīgas cirkā. Līdzīgi vienaudžiem džeza ābeci Birkāns apguvis no ārzemju radiostacijām, jau 1961. gadā viņš uz pusslodzi kļuva par radio simfoniskā orķestra mūziķi, paralēli spēlējot deju orķestros. Gūta pieredze arī Doņeckas un Volgogradas filharmonijas, kā arī Rīgas estrādes orķestrī, pēc kura 1972. gadā Ivars Birkāns atgriezās radio, šoreiz jau estrādes un vieglās mūzikas orķestrī. Pirmais Birkāna grāvējs, protams, bija "Baltās karavellas", ko duets Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks nodziedāja arī Vācijā, un jāsaka, ka pirmā hita spožumu pārējām Birkāna dziesmām neizdevās pārspēt. Ar savu komponista darbu izcilais mūziķis nelielījās, savu iekšējo būtību viņš atklāja savā muzicēšanā – gan radio orķestrī, gan vēlāk grupā "Zeļļi", un gan jautras, gan pārdomu pilnas ir arī Ivara Birkāna nedaudzās estrādes dziesmas – kopā salasīsies apmēram ducis. Šovakar viena no tām – "Dārzs", dzied Viktors Lapčenoks.