Ja mūsu šlāgermūzikas pamatlicēja, dziesminieka – autodidakts Alfrēda Vintera 100. jubilejai netika veltīta liela uzmanība, ja neskaita dziesmu atskaņojumu Latvijas radio 2 un pāris rakstu, tad šoruden, 15. septembrī sagaidot Vintera 110. jubileju, briest vesels koncertuzvedums, atgādinot kaut daļu no skaņraža bagātīgā devuma. „Neaizmirstamais skūpsts”, „Trīs vītušas rozes”, „Vecā kokle”, „Jūle”, „Mazā vēstulīte”, „Gaujas laivinieks”, „Draugs, nejautā” ir tikai dažas no Vintera daudzskaitlīgā dziesmu pūra, nemaz nerunājot par instrumentālās mūzikas apcirkņiem, tautas dziesmu un deju apdarēm, kuras viņš kopā ar savas kapelas mūziķiem cēla priekšā arī pie radiofona studijas mikrofona tālajos pagājušā gadsimta 30. un 40. gados.

Daži Vintera daiļrades pazinēji uzskata, ka tieši tango „Viltīgās acis” ir viena no dziesminieka vizītkartēm, raksturojot ne tikai viņa mūzikas stilu, bet arī raksturu. Švītīgs Rīgas zēns, ar akordeonu plecā, gatavs salauzt ne vienu vien sirdi – tāds Alfrēds Vinters palicis atmiņā restorānu un kafejnīcu apmeklētājiem, skandinot savas dziesmas kopā ar Jautro kapelu, apvienību „Trīs Vinteri” un citos sastāvos. Tango, valši, fokstroti – Vintera spilgtākie skaņdarbi skanēs arī šoruden gaidāmajos koncertos, kad vairākās Latvijas pilsētās, sākot ar Ogri 5. oktobrī izskanēs 30.gadu kabarē stilā veidotais dziesmu stāsts „Draugs, nejautā. Alfrēds Vinters”. Tajā piedalīsies dziedātāji, dejotāji un aktieri Mārtiņš Brūveris, Ieva Pļavniece, Rihards Lepers, Annija Putniņa, Mārtiņš Ruskis, Kristīna Zaharova un citi. Pavadījumus atskaņos mūziķu grupa Mārča Auziņa vadībā, un zīmīgi, ka Vinters pats nemācēja veidot aranžējumus orķestrim, jo nebija studējis mūziku, bet savas dotības izkopa „tautas augstskolā” – darbā un dzīvē.

No vienas puses, viņa dziesmas tik neatkārtojamas padarīja tieši šis akadēmisma trūkums, turklāt iedvesmu saviem sacerējumiem Vinters tvēra paša dzīves pieredzē – arī no tiem laikiem, kad bērnībā Mazsalacā kopā ar tēvu muzicēja pa godiem un redzēja gan puišu meņģēšanos ap meitām, gan kurvīšu došanu dančos. No Alfrēda Vintera mutes un akordeona vārdi un melodijas gāja tieši tautas ausī un sirdī. Sākotnēji priecājies par dzīvās muzicēšanas iespēju, čakli darbojies Frontes tautas teātrī 2. pasaules kara laikā, dziesminieks bija spiests emigrēt, un jau Zviedrijā viņš savas dziesmas centās ieskaņot – izveidoja arī pats savu izdevniecību Melvaton, kurā tiražēja arī Padomju Latvijas estrādes dziesmu ierakstus. Iespējams, vienošanās arī pieļāva Alfrēda Vintera koncertus dzimtenē, kas pārpildītajā Filharmonijas, tagadējās Lielās ģildes zālē notika 1960. gada oktobrī.

Jāatgādina arī, ka Vinters ir pirmais mūziķis Latvijā, kurš vienpersoniski bija komponists, dzejnieks, instrumentālists un dziedātājs, aizsākot patlaban visai populāru „vienautorības” tradīciju, taču 1976. gadā mūžībā aizsauktais dziesminieks nekad nepretendēja uz augstās mākslas troni. Arī tāpēc viņa dziesmas tik dziļi iesakņojušās tautas apziņā, ka kļuvušas par tautasdziesmām. Taču ne visas – pētot Vintera mantojumu, noteikti atklātos daudz piemirstu melodiju, taču arhīvs pazudis nebūtībā kaut kur Zviedrijā, pie turienes mantiniekiem. Tad nu šovakar mūsu šlāgermūzikas pamatlicēju 110. jubilejā godināšu ar 1989. gadā tapušu dziesmas „Es raugos tavās acīs”, ko jums šovakar skandēs Aija Kukule.