Atmiņas par progresīvā roka pārstāvjiem grupas EGO daiļradi glabā varbūt vien nedaudzi no maniem klausītājiem, bet vairumam šāda ansambļa vārds latvju roka vēsturē noteikti ir svešs. Taču uzmanības vērts, jo grupā muzicēja mūzikas profesionāļi, līdzīgi Eolikai tie bija dārziņskolas audzēkņi, kas vēlāk kļuva par Latvijas Valsts konservatorijas studentiem un akadēmiski skolotiem dažādu profesiju māksliniekiem.

Un tā, klausīdamies grupu The Slade un Sex Pistols mūziku pagājušā gadsimta 70. gadu beigās, uzfrizētajā E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolā četri skolasbiedri nolēma, ka jāizveido trakulīgs ansamblis, un šie četri bija Didzis Rijnieks, Arnis Roze, Olafs Štāls un Jānis Pitāns. Četrotne arī palika nemainīga visā grupas EGO darbības laikā, taču sākumā savu apvienību jaunieši nosauca pavisam ikdienišķā vārdā – Pelmeņi. Tika izdoti divi magnetalbumi Bērniņ, mēs esam ēdāju tauta 1981. gadā un gadu vēlāk – Pelmeņi vārās, taču šī mūzika varbūt palikusi pašu autoru, bet ne klausītāju atmiņā.

Kad dārziņskola bija aiz muguras, ansamblis turpināja strādāt, puišiem pievienojās Māris Drēviņš, un 1982. gadā tika atrasta mājvieta, par ko kļuva kultūras nams Draudzība. Tapa ierakstu albums DKN – tātad, Draudzības kultūras nams, bet tad jaunekļiem nācās doties dienestā, lai pildītu padomju vīriešu pienākumu pret dzimteni. Atgriezušies, mūziķi sapulcējās atkal un, bagātu saimnieku meklējumos, nonāca Ikšķilē, kur gan ilga palikšana nebija, jo grupa turpināja spēlēt savā roka stilā. Tiesa, tas vairs nebija pankroks, bet gan hārdroks, un vienubrīd par solistu uzaicināts Harijs Luškovs. Tad 1987. gada beigās kvartetam pievienojās dziedātājs Andris Šmaukstelis, un arī izraudzīts nosaukums EGO.

Pie grupas EGO vēstures kādreiz vēl atgriezīsimies, bet tagad viens no spilgtākajiem šī kolektīva stila apliecinājumiem, Didža Rijnieka dziesma Muti man jau neaizslēgs ar Imanta Ziedoņa dzeju, kam tika radīts arī videoklips, kuru, šķiet, 1990. gadā parādīja LTV programmā Lifts.