Tāpat kā 30. gados no Rīgas restorāniem un uz patafoniem spēlētām skaņuplatēm dzīvokļos plūda Oskara Stroka tango, valšu un fokstrotu skaņas, arī mūsdienās šīs melodijas nav aizmirstas, laiku palaikam uzzibsnī dažādu mūziķu un dziedātāju priekšnesumos, sniedz iedvesmu komponistu jaundarbiem, rosina radīt filmu un teātra izrādi. 6. janvārī pieminējām Daugavpilī dzimušo tango karali 125. jubilejā.

Pašlaik tiek lēsts, ka Stroks sacerējis apmēram 300 skaņdarbu, kaut gan figurē visdažādākie skaitļi, arī visai astronomiski. Skaitīšanu sarežģī fakts, ka uz savas izdevniecības Kazanova izdotajām notīm Stroks nereti aizmirsa pierakstīt  vārdu - aranžējis - līdzās savam uzvārdam. Tas attiecas uz populāro dziesmiņu par Murku, čigānmeitu, kas visdrīzāk ir kāda Odesas blata dziesma, kas izplatījusies Stroka aranžējumā, bet nav viņa paša sacerēta. Lai nu kā – Stroka vārds bija ļoti populārs divdesmito, trīsdesmito gadu Latvijā, sevišķi Rīgā, kur mūziķis darbojās kā pianists restorānos, komponists, izdevējs. Kad 1928. skolēni aptaujāti par slavenākajiem mūziķiem, izrādās, redzamā vietā figurējis arī Stroka uzvārds, kas muzikālās inteliģences ieskatā pārpludināja Rīgu ar šlāgeriem, modernām dejām un seklām dziesmām. Taču viņa slavenais tango Melnās acis dzīvo šobaltdien, un 30. gados šī Stroka dziesma bija populāra no Berlīnes līdz Singapūrai.

Priecīgais brīdis Stroku ģimenē pienāca 1893. gada 6.janvārī, jaundzimušo puisēnu nosauca par Ošeru, tiesa, pāris gadus vēlāk vecāki nolēma, ka Oskars skan labāk, bet ģimenē viņu dēvēja – Oseņka, Osja. Līdz sešu gadu vecumam klavieres tikpat kā ignorējis, reiz Osja nosēdās pie instrumenta un precīzi nospēlēja melodiju, ko bija dzirdējis brāļa nodarbību laikā. Kopš tā laika klavieres Stroku mājā klusēja tikai nakts stundās. 10 gadu vecumā Oskars sacerēja pirmo romanci, savus muzikāli apdāvinātos dēlus vienu pēc otra Dāvids Stroks veda uz Pēterburgas konservatoriju – Rīgā mūzikas augstskolas tolaik vēl nebija, un studentu sarakstā iekļuva trīs no viņiem – Marks, Ļevs un Oskars!

Reizē ar Oskaru uz Pēterburgu pārcēlās visa Stroku ģimene, tur nākamais Tango karalis atrada sev sievu, taču studijas konservatorijā piekāpās tapiera darba priekšā. Stroks aizrāvās ar mēmo kino, un šis arods ļāva viņam ne tikai vingrināties klavierspēlē, bet arī improvizācijā, no kā dzima kompozīcijas iemaņas.

Pēc 1. pasaules kara bēgļu gaitām Oskars Stroks atgriezās Latvijā, apmetās ar ģimeni Rīgā, un, ja mūziķus nereti ataino kā sapņainus un romantiskus cilvēkus, tad Stroks bija apveltīts ar avantūrisku un uzņēmīgu raksturu. Viņš darbojās visos iespējamos virzienos, lai gūtu panākumus, pat atvēra kafejnīcu, spēlēja, komponēja, izdeva – ne tikai notis, bet arī žurnālus, grāmatas. Taču grūti laiki pienāca līdz ar padomju varu – Stroks tika izslēgts no Komponistu savienības, kuras biedru rindās viņa vārds tika atjaunots vien 2008. gadā – 33 gadus pēc komponista nāves. Par laimi, sava mūža pēdējos gados mūziķis piedzīvoja zināmu renesansi, kad viņa mūzika atkal sāka skanēt platēs un pa radio, savukārt 30. gados popularitāti Stroka vārdam vairoja viņa dziesmu ieraksti Bellacord platēs latviešu valodā. Meitenīte, No manis neaizej, Divas sirdis, Melnās acis, Komivojažieris Jaša – tie ir tikai daži šī ražīgā komponista dziesmu nosaukumi, un pieminot Tango karaļa Oskara Stroka 125. jubileju kāds nedzirdēts Bellacord plates ieraksts – skanēs Jūrnieka dziesma Edvīna Krūmiņa priekšnesumā.