Domāju, ka ikvienam Latvijā būs pazīstama pasaku teicēja Harija Misiņa balss un, cerams, kādam prātā arī Misiņa ilggadīgais darbs Rīgas operetes teātrī, kur skanēja viņa sirsnīgā balss. Tagad šī lieliskā aktiera un režisora darbs, izņemot pasaku stāstīšanu ir piemirsts, bet 21. jūnijā Harijs Misiņš pieminams 100. jubilejā!

Muzikalitāti Harijs mantojis galvenokārt no tēva Jāņa, kas 20. gadsimta sākumā dzīvoja Krievijā, un bija dziedāšanu studējis pat Maskavas konservatorijā. Vēlāk turpināja apmeklēt stundas pie vokālā pedagoga un esot uzstājies koncertos un pat operizrādēs.

Jau bērnībā 1917. gada 21. jūnijā Tukumā dzimušais Harijs parādījis savas režisora un organizatora dotības, iestudēdams Sprīdīti, Zelta zirgu, Lolitas brīnumputnu. Nav ziņu, vai savos agrīnajos iestudējumos zēns jau dziedāja, taču mūzika Misiņu ģimenē bija pašsaprotama. Harijs gan atteicies mācīties klavieres, ko pēc tam nožēlojis.

Misiņi pārcēlās uz Rīgu, kur būvuzņēmēja ģimene dzīvoja pašā centrā, piecistabu dzīvoklī. Harijs nevarēja lepoties ar izcilu veselību un sportisku spēku, varbūt tādēļ pēc pamatskolas izraudzījās dārzkopja amatu – iestājās Bulduru dārzkopības vidusskolā. Tieši tehnikumā notika izšķirošā „saindēšanās” ar teātri. Tur dramatisko pulciņu vadījis Bulduru pedagogs, neprofesionāls režisors Pēteris Tambergs, kura veidotajā iestudējumā Harijs pirmoreiz izjutis spēlētprieku. Uzplauka arī topošā dārznieka muzikālais talants, Harijs dziedājis pirmo tenoru vīru dubultkvartetā, skolas deju orķestrī pildīja bundzinieka pienākumus. Kaut gan iepriekš bijusi pat iecere par studijām agronomijas fakultātē, nostrādājis obligāto prakses gadu Pūrē, Harijs atgriezās Rīgā un iestājās Latvijas arodbiedrības aktieru skolā.

Pēc tehnikuma beigšanas Hariju Misiņu iesauca Latvijas armijā, viņš dienēja Daugavpils tanku pulkā. 1940. gadā Latvijas kareivja formastērps tika nomainīts pret padomju, bet, kad, ienākot vāciešiem, jauneklis ieradās Rīgā, viņa ģimenes tur vairs nebija – vecāki ar māsu tika izsūtīti. Kas zina, ja apstākļi būtu citādi, Harijs Misiņš varbūt būtu iestājies Latvijas konservatorijā, lai kļūtu par diplomētu dziedoni, bet diemžēl dziedošā aktiera gaitās viņam nācās apmierināties ar daļēji pašmācībā apgūto. Kara laikā jaunais aktieris apmetās Cēsīs, kur strādāja vietējā Drāmas ansamblī. Lai viņu neiesauktu leģionā, Harijs Misiņš pievienojās Viktora Sama vadītajam vīru vokālajam kvartetam, kurš Frontes tautas teātra norīkojumā uzstājas slimnīcās un hospitāļos.

Pēc kara aktieris atgriezās Rīgā, 1945. gada decembrī tika nodibināts Valsts Muzikālās komēdijas teātris, par kura trupas dziedošo aktieri pēc diriģenta Teodora Vēja uzaicinājuma kļuva arī Harijs Misiņš. Ja vēl sākumā Misiņam izdevās nospēlēt galvenos, liriskos varoņus, tad turpmākajos darba gados Muzikālās komēdijas jeb Operetes teātrī viņam lielākoties tika uzticēts tēlot nevis romantiskus mīlētājus, bet gan komiskus vecīšus, slīpētus blēžus un naivus vientiešus. Humors noteikti bija aktiera stiprā puse. Noteikti kāds pamanījis arī Harija Misiņa atveidoto, smalkos humora pasteļtoņos iezīmēto brāli Teodoru filmā Zvejnieka dēls. Šai lomai sekoja vēl vairāki epizodiski darbi kino, un, ja radio skaņu ierakstu studijā Harija Misiņa neliela diapazona liriskais tenors operešu mūzikas fragmentos ir maz iemūžināts, tad simtos mērāms viņa stāstīto radiopasaku skaits, kas parasti sākas ar vārdiem Labvakar, mazo draudziņ!

Diemžēl dziedošā un publikas iemīļotā aktiera dzīvesceļš negaidot aprāvās 1984. gada 9. maijā, kad netālu no darbavietas Hariju Misiņu sabrauca auto. Tobrīd Misiņš jau sevi bija apliecinājis kā teicams režisors paša teātrī, iestudēja klasiskās operetes un komēdijas. Un, pieminot operetes mākslas meistaru un pasaku stāstnieku 100. jubilejā, lai skan Anša dziesma no Raimonda Paula dziesmuspēles Pāri, kas dabonas.