Literāts Jaroslavs Hašeks un aktieris Egons Maisaks – kas viņus vieno? Nu, protams, Šveiks, un arī aprīlis – 28. aprīlī dziedošajam aktierim Egonam Maisakam apritētu apaļi 70, bet 30. aprīlī pieminama Jaroslava Hašeka 135. jubileja.

Par Egonu Maisaku muzikālā sakarā jau pietiktu runāt saistībā ar viņa komiskajām lomām filmās „Kapteiņa Enriko pulkstenis” un „Dāvana vientuļai sievietei”, kur skanēja attiecīgi Ringolda Ores un Raimonda Paula mūzika, un abi bija sava laika mūzikas modes noteicēji. Taču būtu nepareizi runāt par šo dzīvesprieka un enerģijas pilno aktieri tikai kā komisku personāžu atveidotāju – 1948. gada 28. aprīlī Purvciemā dzimušais zēns kopš mazotnes sapņoja kļūt par aktieri, taču nezaudēja realitātes izjūtu, tālab sākotnēji sāka strādāt par atslēdznieku mopēdu rūpnīcā „Sarkanā zvaigzne”. Tādējādi Egons turpināja ģimenes tradīcijas, jo viņa tēvs bija veiksmīgs automehāniķis.

Bērnībā Maisaks ar lielu prieku apmeklēja dramatisko pulciņu, dziedāja un dejoja arī armijas ansamblī, kad pienāca dienesta laiks, kaut gan jau 17 gadu vecumā nospēlēja pamanāmu, proti, jungas lomu filmā Tobāgo maina kursu, par ko saņēma atzinību un uzslavas. Sekoja vēl vairākas lomas filmās „Cielaviņas armija atkal cīnās”, „Ceļa zīmes”, „Meldru mežs”, „Šauj manā vietā”, jau vēlāk – „Lietus blūzs”. Pēc armijas Egons iestājās Leļļu teātra aktieru kursā, jo citiem teātriem jaunā maiņa tolaik nebija nepieciešama. Un pēc studiju beigšanas 1973. gadā sākās darbs Leļļu teātrī. Maisaks bijis lielisks dažādu personāžu atveidošanā, dzimis aktieris, prata atdarināt dažnedažādas balsis un arī lieliski dziedāja. Tas tika izmantots pēc Jaroslava Hašeka romāna tapušajā „Šveika” iestudējumā 1974. gadā ar Ivara Vīgnera mūziku un Jāņa Petera dziesmu vārdiem. Tā, protams, bija izrāde pieaugušajiem, citus varoņus iemiesoja lelles, bet Maisaka Šveiks bija vienīgais tēls cilvēciskā veidolā.

1975. gadā tapa iestudējuma otrā daļa Šveiks frontē, tāpat ar Egonu galvenajā lomā. Tolaik pēc biļetēm uz šīm izrādēm skatītāji stāvēja garum garās rindās, taču par spīti veiksmei jokdara ampluā, Egons sapņoja par darbu dramatiskajā teātrī. Viņa sapnis piepildījās, kad Nacionālā teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans, noskatījies „Šveiku”, novērtēja Maisaka talantu. 1976. gadā aktieris sāka darbu Nacionālajā teātrī, vienlaikus turpinādams veidot individuālas humora programmas, kur par viņa partneri kļuva Svetlana Bless. Ar šiem koncertiem, nereti citu aktieru un mūziķu kompānijā, apceļota visa Latvija.

Aktiera balss skanējusi daudzos Latvijas radio iestudējumos, netrūka lomu arī teātrī, tomēr režisori lielākoties izmantoja Maisaka komiķa spējas, dramatiskas lomas gadījās retāk, kur viena no virsotnēm bija titulloma izrādē „Romuls Lielais” 1990. gadā. Nereti Egons rīkojis kopīgus priekšnesumus ar savu sievu Dzintru Duku-Maisaku, šad tad iznācis koncertēt kopā ar Uldi Stabulnieku un citiem komponistiem. Diemžēl juku laikos šī lieliskā, dziedošā un daudzpusīgā aktiera aiziešana mūžībā 1994. gada 21. augustā palika tikpat kā nepamanīta, teātrī gan tika rīkota skaista izvadīšana, un mūžīgu piemiņu Maisakam sagādājušas manis jau pieminētās, tik vitāli atveidotās lomas kino.

Tad nu pieminot viņa 70. jubileju mazs atskats uz 1993. gadu, kad Nacionālajā teātrī  ar Valda Zilvera mūziku tapa izrāde „Ceļojums uz Ziemassvētku zvaigzni”. Varat uzminēt, kāda loma tajā tika atvēlēta Egonam Maisakam – nu, protams, viņš tēloja Ziemassvētku vecīti, kuru ceļā satika mazā Sonja, kas viena pati, pārvarot visādus šķēršļus, devās aukstajā Norvēģijas ziemas naktī, lai atrastu nabaga Karalim Ziemassvētku zvaigzni. Tātad - "Ziemassvētku vēlēšanās dziesma"!