Grīziņkalna zēns, dziedātājs Ojārs Grinbergs jau pagājušā gadsimta 60. gados kļuva par lielisku meistaru vieglajā – grūtajā latviešu estrādes mākslā, apburdams ar savām pārvērtībām no komiķa jautrajās dziesmiņās, līdz izjustam interpretam liriskās melodijās un dramatiskās balādēs. Uz skatuves dziedonis noturējās 50 gadu garumā, vēl spēdams priecēt klausītājus lieliskos 70. jubilejas koncertos. 19. novembrī Ojāram būtu 70… Viņš diemžēl nesagaidīja šo gadskārtu, jo klausītāju iemīļotā mākslinieka dzīves gaitas ļauna slimība aprāva pērn, 22. aprīlī, un droši var teikt, ka mūsu estrādes mākslas vēsture bez Ojāra nav iedomājama.

Pats Ojārs savulaik izteicies, ka uz Vāciju spaidu darbos izsūtītā un bez vēsts zudušā tēva lomu viņa dzīvē aizpildīja tēva brālis Voldemārs, kuram mājās bija gramofons un kaudze skaņuplašu ar Alfrēda Vintera un Marisa Vētras skandētiem populāriem šlāgeriem. Voldis bijis arī dūšīgs dziedātājs, kas zina, varbūt no šīs puses nākusi Ojāra lieliskā balss. Mūžzaļos latviešu meldiņus Grinbergs tātad klausīties dabūjis jau bērnībā, savukārt skolas korī gan viņš nav gribējis dziedāt.

Pēc 7 klasēm Rīgas 24. vidusskolā Ojārs pārcēlās uz vakarskolu, no 15 gadu vecuma strādāja rūpnīcā Stars par virpotāja mācekli. Kur arī sastapās ar savu pirmo pianistu – Andri Noreiķi, kas pa vakariem spēlēja skolas ballītēs un klubiņos. Andrim bija magnetafons, no kura ierakstiem pianists kopēja pavadījumus, bet Ojārs – melodijas un vārdus, pēc dzirdes apgūdams Elvisa Preslija rokenrolus un arī vācu šlāgerus. Nākamais Ojāra klubs jau bija Rīgas filcā, sekoja TTP estrādes ansamblis, Skolotāju nama zāle, Rīgas restorāni, un vienā no tiem, Tallinā, arī dzima ideja par karavīru ansambli Zvaigznīte, kur Ojārs kļuva par pirmo dziedātāju. Pēc atgriešanās – jau Rīgas estrādes orķestris un darbs ar Raimondu Paulu, tad Uldis Stabulnieks un Tip Top. Paralēli – kopš 60. gadu nogales, veikti, jāsaka, simtiem ieskaņojumu studijā, iemūžinot dažnedažādu latviešu un ārzemju autoru dziesmas. Piemēram, 1969. gada Mikrofona aptaujā, no 5 populārākajām dziesmām veselas 4 bija Ojāra dziedātas, kas liecina, ka tolaik viņam konkurentu nebija.

Pārsteidzoši, bet Ojāra Grinberga ierakstu vidū nav viduvēju vai vāju ierakstu – viss paveikts izcilā kvalitātē, ar milzīgu pašatdevi. Tāpat savos koncertos dziedātājs allaž ir valdzinājis ar savu kustību prieku, artistiskumu un izteiksmīgo balsi.

Protams, jāpiemin arī dueti – gan ar Noru Bumbieri, gan Margaritu Vilcāni, kas izvērtās vairāku gadudesmitu garumā. Gūti panākumi šlāgermūzikas festivālā Rostokā, vēlāk Ojāra un Margaritas duetam uzgavilējuši klausītāji ne tikai toreizējā PSRS un sociālisma valstīs, bet arī, piemēram, Kubā.

Jau pēc aktīvajām gaitām uz skatuves Ojārs spēkus izmēģināja arī politikā, taču ūdens liešana nebija viņa specialitāte – dziedātājs bija par daudz godīgs un tiešs, labāk baudīdams varu uz skatuves, nekā Saeimā. Jā, Ojāra Grinberga balss allaž savaldzina visdažādākajā repertuārā, un viņš nekad nav šaubījies par savas izvēles pareizību, būdams dziedātājs un mākslinieks no papēžiem līdz matu galiņiem. Īsts aktieris, kad jādzied Šveika lustīgās dziesmas, un romantisks mīlētājs, kad skan Nepārmet man vai filozofs, dziedot Saulrieteņa dzīvībiņu. Par savām mīļākajām Ojārs sauca Raimonda Paula dziesmas Mežrozīte, Sens ir tas stāsts un Dziesma nenosalst, kuru dziedot atcerējās savu māti, kas visu mūžu bijusi Ojāra lielākais atbalsts.

Jāsaka, vairumu Grinberga ieskaņojumu retumu jau atskaņoju pērn, pieminot dziedātāja aiziešanu mūžībā, taču izdevās atrast vēl kādu brīnumu, kuru ļaušu baudīt arī jums – savā saulainajā balsī 1975. gadā Grinbergs dziedāja Edmunda Goldšteina dziesmu Rudeni, jocīgais rudeni ar Vitas Vīksnas dzeju.