Dziedošā aktrise Vera Singajevska bija neatkārtojama zēnu lomu atveidotāja gan savā Jaunatnes teātrī, gan daudzās raidlugās, no kurām droši vien ne tikai manā atmiņā dziļi palikušas „Pauks un Šmauks”, „Pasaka par vientuļo vēzīti un rozi”, „Kaķīša dzirnaviņas”, „Skelets” un neskaitāmas citas. Un gandrīz visās savās lomās Singajevska nācās dziedāt, tāpat slavenajās Jaunatnes teātra izrādēs par Karlsonu, kas patiesībā bija igauņu komponista Ārnes Oita mūzikls, nevis vienkārši luga bērniem un viņu vecākiem. Par Karlsona tēlojumu aktrise saņēmusi arī grāmatas autores uzslavas, jo Singas balss tembrs un tēlojums visperfektāk atbildis Astrīdas Lindgrēnas iedomātā varoņa būtībai. 28. aprīlī aprit 95 gadi kopš pasaulē nākusi izcilā skatuves māksliniece, kuras darbs nesaraujami bija saistīts arī ar Latvijas radio, ne tikai kā aktrisei, bet arī režisorei, bērnu dramatiskā kolektīva „Pūpolītis” vadītājai.

To, ka Vera Singajevska dzimusi 28. aprīlī, nevis 12. jūnijā, kā bija rakstīts oficiālajos dokumentos, uzzinājām tikai 90. gados. Izrādās, aktrise nākusi pasaulē sava tēva dzimtenē Ukrainā, taču visa ģimene saslimusi ar vēdertīfu un jaundzimušo varēts reģistrēt tikai pusotru mēnesi vēlāk. Par nokavētu reģistrāciju būtu jāmaksā soda nauda, tāpēc arī atstāts datums – 12. jūnijs.

Drīzumā ģimene atgriezās Latvijā, apmetās vispirms Liepājā, tad pārcēlās uz Rīgu, un interese par skatuvi Verai pamodās ļoti agri. Viņa apmeklēja arī Beatrises Vīgneres deju studiju, mācoties Rīgas 3. ģimnāzijā, aktīvi darbojoties skolas dramatiskajā pulciņā. Vispirms „izbrāķēta” Dailes teātra studijā, Singajevska iestājās Drāmas teātra studijā. Pēc kara, kura nogalē nonāca Vācijā, bēgļu gaitās, sāka strādāt Jelgavas teātrī, kura mītnes vieta tolaik bija Āgenskalns, Igauņu skolas telpās. Aktrisei lieliski padevās arī dziedošas lomas, jo Singa, kā viņu iesauca jau agrā jaunībā, bija apveltīta ar lielisku balsi. Izveidojās sadarbība un draudzība ar komponisti Elgu Igenbergu, kas turpinājās visu mūžu.

Tad sekoja pārcelšanās uz jaundibināto Valsts Jaunatnes teātri, kur Singajevskas izcilais ampluā – bērni, galvenokārt jau zēni, kas, protams, ietekmēja aktrises radošo dzīvi, liedzot viņai spīdēt klasiskā dramaturģijā, taču par darba trūkumu Singa noteikti nevarēja sūdzēties. Ārpus izrāžu ietvariem aktrise daudz piedalījusies Arvīda Žilinska autorkoncertos, vispirms ar dzejas lasījumiem, tad dziedāšanu. Tieši Singa iedibināja padomju kristību jeb bērnības svētku tradīciju. Tās ietvaros notika neskaitāmas uzstāšanās Latvijas malu malās, un bērnības svētkiem repertuāru veidoja Žilinska un bērnu dziesmas, kas izklausījās lieliski tieši Singajevskas priekšnesumā, tās ieskaņotas radio, izdotas skaņuplatēs. Muzikāls bija arī Singas dzīvesbiedrs Tālivaldis Āboliņš, protams, abi dēli – Gundars un Māris, un visa Āboliņu ģimene 80. gadu sākumā iesaistījās uzvedumā „Vecā Stendera Ziņģu lustes” ar Elgas Igenbergas mūziku, ar kuru notika vairāk nekā 50 izrāžu. Par saviem nopelniem skatuves mākslā Vera Singajevska saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, arī Spēlmaņu nakts Balvu par mūža ieguldījumu, viņas mūžs aprakstīts grāmatās, nozīmīgu devumu aktrise atstājusi arī savās režisores gaitās, vēl 90. gados Muzikālajā teātrī iestudējot izrādi par Vinniju Pūku un sadarbībā ar Adrianu Kukuvasu kā aktrise spēlēdama mūziklā „Rukšu svētdiena”.

2014. gada 26. aprīlī ievērojamās skatuves mākslinieces, visu paaudžu iemīļotās aktrises mūžs noslēdzās, aiz sevis atstājot gan leģendu par viņas izcilo Karlsonu, gan daudz raidlugu, kurā skan Singas balss, tāpat kā jaukās bērnu dziesmiņas. Tad nu, pieminot aktrise 95. jubilejā, dzirdēsiet žanra klasiku, 1960. gadā ieskaņoto Arvīda Žilinska dziesmiņu „Kaķītis, zaķītis un lācītis”.