Šodien jums, mīļie klausītāji, stāstīšu par latvju opermākslas lepnumu, dziedoni Marisu Vētru, kura balss savaldzināja daudzu Eiropas opernamu klausītājus un Latvijas mūzikas mīļotājus priecēja arī ar skaņuplašu starpniecību. Šogad, 19. jūlijā aprit 115 gadu kopš Marisa Vētras dzimšanas dienas.

Skaists, talantīgs, lepns, kaislīgs – jau 18 gadu vecumā piedalījies brīvības cīņās, vēlāk mācījies dziedāšanu Itālijā, dziedājis teju visu Eiropas valstu galvaspilsētās, – tāds bijis Mariss Vētra – dziedātājs un rakstnieks. Šo divu profesiju salikums nebūt nav tik bieža parādība, un līdzīgu Marisam Vētram atrast patiešām grūti. Mākslinieka īstais vārds gan ir pavisam citādāks, proti – Morics Blumbergs, un viņš dzimis pirms apaļiem 110 gadiem, 1901. gada 19. jūlijā Tirzas pagasta Dārtas muižā kā jaunākais četru bērnu ģimenē. Viņa tēvs, muižas nomnieks Jēkabs Blumbergs bija muzikāls un turīgs vīrs, kuram piederēja gan vijole, gan klavieres.

Pēc 1905. gada revolūcijas ģimene pārcēlās uz Rīgu, un pēc tēva nāves 1. pasaules kara sākumā pārticībai Blumbergu ģimenē pienāca gals. Bēgļu gaitas Moricu aizveda uz Pēterburgu, vēlāk Tērbatu, bija skaidrs, ka daba viņu apveltījusi ar izcilu balsi – Morics jau bija dziedājis Reitera korī, arī solo, un skolas koncertā Tērbatā reiz saņēma uzslavu no slavenās operdziedātājas Malvīnes Vīgneres.

Kara beigās Morics Blumbergs iestājās Latviešu izglītības biedrības vidusskolā, un, kad 1919. gadā Latvijas pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties armijā, nākamais dziedonis aicinājumam paklausīja un kļuva par 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivi. Kauju starplaikos viņam izdevās iestāties jaundibinātajā Konservatorijā, lai mācītos dziedāšanu pie Paula Saksa. Bermontiādes laikā jaunekli pat ievainoja, bet, kad brūce sadzija, Blumbergs atgriezās pulkā un piedalījās bermontiešu padzīšanā no Kurzemes, šo pieredzi vēlāk aprakstot grāmatā Div’ dūjiņas.

Atgriezies Rīgā, Morics līdzās studijām Konservatorijā vēl iestājās Latvijas Universitātē, lai mācītos filozofiju, un vienlaikus strādāja par ierēdni Dzelzceļu virsvaldē. Vakaros topošais dziedonis ar sajūsmu klausījās operu izrādes un sapņoja par mirkli, kad pats kāps uz skatuves. Jau 1921. gadā vēl kā students Morics parakstīja līgumu ar Liepājas operu un vienlaikus nomainīja uzvārdu un vārdu – visa ģimene pieņēma uzvārdu Vētra un Morics kļuva par Marisu. Pēc gada sekoja Marisa Vētras debija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, drīz vien viņš izvērtās par vienu no vadošajiem operdziedoņiem, bija populārākais tenors Latvijā, protams, pateicoties skaņuplašu ierakstiem un atskaņojumiem radio ēterā.

30. gados Vētra iekaroja Eiropas operteātru skatuves un pabija arī kinoaktiera lomā vācu skaņu filmā Pavasara teika. Par laimi, ne padomju, ne vācu okupācijas represijas Vētru daudz neskāra, pēc kara viņš devās bēgļu gaitās uz ārzemēm – no Zviedrijas pārcēlās uz Kanādu, kur dziedātājs strādāja par pedagogu vietējā konservatorijā, nodibināja operas biedrību, par godu pilsētas jubilejai iestudēja operu Dons Žuans. Vēlāk Vētra nodibināja pats savu studiju jau Toronto, kur rīkoja arī emigrējušo latviešu mūziķu koncertus – leģendārā mākslinieka mūžs aprāvās 64 gadu vecumā. Divdesmit piecus no sava mūža gadiem dziedonis ir bijis galvenajās tenora lomās gan savā Baltajā namā, gan uz daudzām Eiropas operu skatuvēm. Un mūsu kultūras vēsturē Mariss Vētra ir ieņēmis paliekošu vietu ne tikai kā izcils dziedonis, bet arī kā talantīgs rakstnieks ar savām piecām atmiņu grāmatām. Godinot mākslinieka 115. dzimšanas dienu, kas svinama 19. jūlijā lai skan Bellacord skaņuplates ieraksts, dziesmiņa Mīlas šaubas, kuru Marisa Vētras priekšnesumā šovakar dzirdēsiet pirmoreiz.